Svarīga informācija iedzīvotājiemKokneses novada Valsts un pašvaldības vienotais klientu apkalpošanas centrsKoknese veselīgāka vide visiemReimigrācijaKoknese investoriemKokneses sporta centrs logoAinavu dārgumiVikingu lielaiva NamesisVelonomaOgres tehnikumsLikteņdārzsKokneses pilsdrupasKokneses pagasta bibliotēkaĶILUPEŠķiroto atkritumu savākšanas laukumsvugd

Es palete esmu… Viss, kas tapis, caur mani, krāsām mijoties, veidojies

29.04.2015 kur : Bebru pagasta bibliotēka

29. aprīļa vakarā Kokneses pagasta bibliotēkā mēs bijām skaista acumirkļa liecinieki – dzejniece Anita Liepiņa un uzņēmējs, radošu ideju meklētājs Arvis Voicehovičs dzejas draugiem dāvāja savu pirmo kopīgo veikumu – klajā nākušu dzejas kladīti, kuru tomēr gribas saukt par grāmatiņu, ar daudznozīmīgu nosaukumu „Palete”. Šajā vakarā sarunas saistījās ap viņu – SIA „Bonitāte” izdoto mazo dzejas krājumiņu, bet reizē tā arī bija tuvāka iepazīšanās ar autori Anitu Liepiņu.

Šī izdevuma piedzimšana ir divu radošu cilvēku satikšanās rezultāts. Anita ar Arvi abi ir fotokluba „Kokneses kadrs” dalībnieki. Arvis Voicehovičs pastāstīja: „Mans uzņēmums SIA „Bonitāte” izdod visdažādākās klades. Nolēmu, ka varētu pamēģināt izdot cita formāta kladi – tādu, kurā gribētos ne tikai rakstīt, bet kura būtu kā rosinājums iepazīt kāda dzejnieka daiļradi. Zinot, ka Anita raksta dzeju, izteicu piedāvājumu – izdosim kladi ar dzejoļiem! Tā pavisam īsā laika posmā radās šis izdevums ar 30 Anitas dzejoļiem. Klades vāka foto autore ir mūsu kluba dalībniece Natālija Daļecka. Tas man bija savā veidā radošs izaicinājums, bet ar paveikto esmu apmierināts!”

„Reiz bija – tā sākas daudzas pasakas. Arī bibliotēkā dzīve rit kā pasakā. Aizvadītājā Bibliotēku nedēļā mēs par moto bijām izvēlējušies Imanta Ziedoņa pasakas. Dzintarainajā pasakā dzejnieks teic, ka neviena pasaka jau nebeidzas, un mēs neviens nezinām, kurā pasakā atkal tiksimies. Šodien tiekamies Anitas dzejas pasakā un tajā brīnumā, ko sauc par talantu. Pirmo reizi Anitu kā dzejnieci atklājām pagājušā gada februārī, kad bibliotēkā Valentīna dienai veltītajā pasākumā ieejas biļete bija mīlestības dzejolis. Tas mums bija atklājums, cik spēcīga un dziļa ir viņas dzeja,” – atklājot pasākumu, sacīja bibliotekāre Ingrīda Grūbe.

Pa solītim vien, uzburot savas dzīves visdažādākos notikumus un izjūtas, Anita Liepiņa atklāja savu ceļu dzejas pasaulē: „Manā vismīļākajā Grāmatā, kuras Autoru mēs nekad neredzēsim vaigu vaigā, ir teikts, ka cilvēks, gaismu iededzis, to neslēpj zem pūra, bet liek lukturī, lai spīd visiem. Man ir prieks, ka ar šo mazo izdevumu varu uzrunāt lasītājus. Gaidot šo tikšanos, pārlasīju savu pirmo dzejoļu kladīti, kas rakstīta sešpadsmitgadīgas meitenes rokrakstā. Jau pirmais ieraksts liecina par manu iedabu: „Sākums klades beigās – protests sīkumainībai.” Sākotnēji esmu rakstījusi bezgala skumju vai tādu iemācīta patosa pilnu dzeju, par kuru tagad varu pasmaidīt. Mans vectēvs bija ļoti inteliģents cilvēks, literatūras un mūzikas skolotājs. Viņš teica: „Nav tāda vārda - nevaru, ir tikai negribu.” Gadiem esmu centusies dzīvot, vadoties pēc šiem vārdiem. Un, kaut arī vēlākajos dzejoļos jau pazūd sevis žēlošana, dzīve piespieda iepazīt arī cilvēcisko iespēju robežas - tagad es nekaunoties varu atklāt, diemžēl ne velti  vārdnīcā ir tāds  vārds - nevaru! Atceros, ka mācoties Aizkraukles 2.vidusskolā, nebija nevienas jaunas dzejoļu grāmatas, ko es vai mamma nebūtu nopirkušas grāmatnīcā. Aizgūtnēm lasīju Montu Kromu, Imantu Auziņu, Vizmu Belševicu, Āriju Elksni, Jāni Ziemeļnieku un daudzus citus autorus. Viens no viņiem man joprojām ir bezgala tuvs. Ojārs Vācietis. Atklāju, ka dzejas pasaulē tu vari būt tu pats. Padomju cilvēks nedrīkstēja būt vājš, jūtīgs, emocionāli ievainojams, bet dzejā es ieraudzīju, ka var nekautrēties būt atklāts. Mani pārsteidza, ka arī vīrieši runā par savu iekšējo pasauli, uzdrošinoties būt dzīvi un just, un rakstīt par to. Ļoti liels nopelns manas dzejas izpratnes veidošanā bija latviešu valodas skolotājai Eleonorai Sproģei, un atkal prātā nāk Ojārs Vācietis: „Pie nātres skāries, neraudi, ka skāries, kas lika tev to ziedu plūkt? Drīz sāpes pāries, visas sāpes pāries, tikai nevajag nevienam lūgt.”Lai arī likās, ka kāds jau ir uzrakstījis manas domas, es mēģināju rakstīt savus vārdus. Pagāja studiju laiks Latvijas universitātes filoloģijas fakultātē Krievu valodas un literatūras nodaļā. Vēlāk apprecējos, piedzima bērni, sākās ģimenes rūpes, darbs skolā, un dzejas kladītes tika noliktas malā. Tikai tad, ja man lūdza sameklēt kādu veltījumu kolēģiem vai draugiem, nevis meklēju grāmatās, bet uzrakstīju pati. Pirmo reizi savu dzeju lasīju Valentīna dienas pasākumā pagājušā gada februārī, pēc kura mani uzrunāja tikko nodibinātās radošās apvienības „Mazā taka” vadītāja Maija Stepēna, aicinot piebiedroties viņu pulciņam. Jau vairāk kā gadu mūsu dzejoļi lasāmi „Kokneses Novada Vēstīs”. Zinu, ka vēl daudzi citi Koknesē raksta dzeju, būtu jauki, ja viņi arī darbotos kopā ar mums. Sevi par dzejnieci neuzdrošinos saukt, bet dzejoļi nāk pie manis un lūdz, lai tos pierakstu. Visbiežāk tas notiek vēlās nakts stundās, kad mēģinu kaut ko „ieskrāpēt” savā kladītē. Man mīļais Ojārs Vācietis teic: „Rītam ticēt - tas ir - nakts vidū sevī to dabūt ar ticēšanu un cerēšanu. Un, ja šajā mirklī manī neiepukstēsies mans rīta ideāls, tad reālo rītu atnākam es neredzēšu.” Katram būtu ieteicams rakstīt savu dienasgrāmatu, jo Ojāra Vācieša vārdiem runājot, jābūt šiem divata brīžiem ar sevi un laiku. Nav jākautrējas no savām kļūdām, no savas neizlēmības. Domājot par savu ceļu dzejā, prātā nāk bērnības epizode: es spēlējos smilšu kastē un mani pārņem gluži fiziskas, eksistenciālas sāpes par to, ka es nesaprotu, kur ir mana vieta dzīvē…. Mani šis jautājums mocīja gadiem, līdz 31 gada vecumā es atradu atbildi kristietībā, un manā sirdī ir miers.”

Izdotā dzejas krājumiņā lasītājs vispirms ieraudzīs Anitas vārdus par sevi: "Koknese – mana ligzdošanas vieta. Šai vietai ir Sebrītes acis. Ar šo Mīlestības apskaidroto skatienu tā mani sagaida ik rītu. Tā ir manu bērnu dzimtā ligzda. Vienīgā. Tāpēc man ļoti dārga. Sargāju viņus zem saviem spārniem. Mācu lidot. Es nezinu, kas par putnu īsti es esmu, bet ligzdošanai man Dievs iedevis visskaistāko vietu – pašā Latvijas sirdī!”

Tikšanās reizē Anita mums ļāva ieklausīties gan dažos krājumiņā publicētājos dzejoļos, gan pavisam nesen dzimušās dzejas vārsmās. Izdevuma nosaukums „Palete” ir radies no dzejoļa „Izstādēs neredzēsiet”, kas visspilgtāk izteic Anitas būtību. Viņa teic: „Visi zina, kas ir paletes. Kāpēc izstādēs redzamas tikai gleznas, bet ne paletes?” Atbilde rodama viņas dzejā: „…Bet es palete esmu: notriepta, mazgāta, skrāpēta, kasīta, cieši gumzīta delnā, kaktā sviesta un atpakaļ prasīta. Viss, kas ir tapis, caur mani, krāsām mijoties, veidojies. Kaut vien palete esmu, - Esmu daļa no Tā, kas gleznojis…”

Gandrīz visi, kas bija atnākuši uz tikšanos, ir autorei tuvi un pazīstami cilvēki, katram no viņiem ir sava vieta Anitas sirdī, tāpēc pateicībā no autores rokām katrs arī saņēma skaisto dzejas krājumiņu, ko gribas nosaukt par iedegtu sprēgājošu ugunskuru. Savukārt dzejas mīļotāji dāvāja Anitai laba vēlējumus un pavasara ziedus. Dziedātāja Iveta Lapteva no Jēkabpils sveicienā bija atvedusi Maijas Kīnes komponētās dziesmas, viena no tām izskanēja ar Anitas rakstītiem vārdiem.

Tikšanās turpinājās, baudot Anitas cepto zemeņu kūku, un viņas mammas sarūpētās spirdzinošās bērzu sulas. Mums katram šajā vakarā tika pa iedvesmojošam dzejas otas vilcienam no dzejnieces daudzkrāsainās dzejas paletes!

Esmu ceļā – tik milzīgs attālums starp redzēt un ieraudzīt….”Lai mums izdodas šajā dzejas ceļā satikt un ieraudzīt to, kas ieraugāms tikai ar dzīvi mīlošām acīm!

Sarmīte Rode

Arvja Voicehoviča foto

back to top