Drukas resursa adrese: http://koknese.lv/pasakumi/4534/mes_dzivosim_velreiz_to_dzivi_kas_pagaja_mulsuma_isa_janis_blese
Drukas datums: 19:03:03 13.12.2019

Mēs dzīvosim vēlreiz to dzīvi, Kas pagāja mulsumā īsā. /Jānis Blese/

29.11.2014 kur : Kokneses pagasta bibliotēka

29. novembrī Kokneses pagasta bibliotēkā mieru un gaišumu dāvāja sveču liesmas, lai atmiņu ceļos mēs satiktu viņus, kuru dvēseles, tur augšā aiz zvaigznēm, bet viņu gājuma pēdu nospiedumi Kokneses pusē redzīgajiem un dzirdīgajiem sajūtami vēl šodien – tie iemīti Laikā.

Radošās apvienības „Mazā taka” domubiedri: Maija Stepēna, Anita Liepiņa, Juris Siliņš, Dzidra Čumakeviča, Olga Kļaviņa, Ārija Āre un šo rindu autore aicināja atmiņu stāstos un dzejas vārsmās atcerēties mūsu novadniekus – Anitu Svētiņu, Jāni Blesi, Andreju Laucenieku un Zigfrīdu Putniņu. Sirsnīgi gaidīti šajā atmiņu pēcpusdienā bija viņu tuvinieki un draugi.

Marijas Vildes uz vijoles spēlētās melodijas ļāva atmiņām atnākt tik viegli kā pirmajam sniegam, atverot sirds durvis gan mazliet smeldzei, gan gaišam priekam, jo mūsu atmiņu varoņi alkaini mīlēja dzīvi.

Pērses dziesminieks

„Bet Pērses upe, līču loču tā plūst,

Nest viļņus Daugavai, tā nepiekūst.”

Vai ir kāds vecākās paaudzes dziesmu mīļotājs, kurš nezinātu šo dziesmu par Pērses upi? Aizsteigušies gadi, un kā dziesmā dziedāts - nav vairs mums blakus Staburaga, kam visapkārt ievas zied. Nav mūsu vidū arī dziesmas radītāja. Tautā iemīļoto melodiju bieži atskaņo pa radio, tās vārdi un notis atrodami interneta vietnēs, kur norādīts, ka vārdu un mūzikas autors ir nezināms. Juris Siliņš savā atmiņu stāstā mums atklāja – dziesmas autors ir zināms! Lūk, viņa stāstītais: „Domāju, ka manas paaudzes koknesieši vēl atceras Zigfrīdu Putniņu, Zigi, kā viņu sauca savējie. 1956. gadā es atgriezos no dienesta armijā. Sāku darba gaitas un aktīvi iesaistījos pašdarbībā. Tā arī iepazinos ar Zigi Putniņu, kurš tolaik kādu brīdi Kokneses kultūras namā, būdams pianists, spēlēja pavadījumu tautisko deju kolektīvam. 1955. gadā no Rīgas Zigfrīds Putniņš Koknesē bija nonācis ne gluži pēc savas izvēles. Pēc viņa stāstītā, spēlējot restorānos, kaut kādā veidā bija nogrēkojies pret padomju režīmu, tāpēc nācies meklēt dzīvesvietu no Rīgas 100 kilometru attālumā, kā toreiz mēdza sacīt – izsūtīja uz 101.kilometru. Kā jau jaunībā, kopā ar Zigi pavadījām daudz nebēdnīga laika. Draugu lokā bieži skanēja arī viņa spēlētais akordeons. Labā atmiņā palicis kā deju zālē Zigis nodemonstrēja, cik izcili prot dejot rokenrolu. Vienā no vasarām 60. gadu sākumā Zigis uzrakstīja vārdus un melodiju divām dziesmām: „Upe Pērse” un „Un uz Pērses krasta”. „Upe Pērse” tūlīt kļuva ļoti populāra, Kokneses orķestris, kurā dziesmu autors bija pianists, to spēlēja ballēs, dziedājām draugu lokā. Zigis bija apdāvināts ne tikai mūzikā. Viņš labi prata krāsotāja amatu, bija strādājis arī par mākslinieku – noformētāju Aizkrauklē (toreiz Stučkā). Daudzos koknesiešu mājokļos savulaik viņš radījis sienu krāsojumus ar ornamentu rakstiem. Pats saviem spēkiem Miera ielā uzcēla māju. Vienmēr paliek skumji, kad pa radio skan viņa dziesmas un teic, ka vārdu un mūzikas autors ir nezināms.” Dziesmu autors Zigfrīds Putniņš uz mūžu palicis Koknesē, Atradzes kapsētā ir viņa atdusas vieta. Kapa piemineklī lasām: Zigfrīds Putniņš 1926.17.X - 1981.9.VIII. Bet iegravētais nošu raksts no latviešu tautas dziesmas „Ej, saulīte, drīz pie Dieva” un vārdi: Daudz vēl gribēju paspēt un veikt, Bet paliek vien tas, kas padarīts..” liek kādam apstāties un atcerēties. Un, tāpat kā tālajās jaunības dienās, Juris Siliņš mums nodziedāja sava drauga dziesmu „Uz upes krasta stāvu es, Viens vienīgs es bez meitenes...” Kopš šī brīža mūsu pienākums ir atdot godu Pērses dziesminiekam, lai Zigfrīda Putniņa vārds būtu līdzās viņa radītajām melodijām.

Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli

Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli – tā par sevi dzejā teicis Fricis Bārda. Arī Andrejam Lauceniekam, kuram mūža novakarē par mājām kļuva Koknese, Ingrīda Grūbe veltīja šos vārdus: „Manās atmiņās Andrejs Laucenieks ir īsts zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli un vēl ar lielu hiacinti rokās. Uz bibliotēku viņš nāca sapucējies, un vienmēr mums dāvināja ziedus, visbiežāk hiacintes. Viņam sāpēja sirds par Latviju. Laucenieka kungs mēdza teikt: „Esmu ar mieru iet pastalās un tukšu vēderu, lai tikai pieredzētu brīvu un laimīgu Latviju.” Koknesē viņš pavadīja savas vecumdienas, bet pašus pēdējos dzīves gadus Pļaviņu pansionātā. Pirms gadiem piecpadsmit, sarunās ar viņu, es vēl nebiju izaugusi līdz viņa zvaigžņu dvēselei, bet mēs katrs tajā varam ielūkoties, lasot viņa dzeju.” Andreja Laucenieka mūžs ir bijis bagāts un piepildīts. Viņš dzimis 1912. gada 31.martā Kalsnavas pagastā. Pēc studijām Daugavpils skolotāju institūtā, strādājis par pārzini Ozolkalna pamatskolā, vadījis 459. mazpulku organizāciju un Blomes Dziedāšanas biedrību „Klints”. Šīs biedrības koris viņa vadībā piedalījies Latvijas 9. Dziesmu svētkos Rīgā 1938. gadā, Latgales 4. Dziesmu svētkos Daugavpilī 1940. gadā. Vēlākajos gados arī Madonas un Alūksnes pusē savu darba dzīvi veltījis jaunās paaudzes audzināšanai, dziesmai un teātrim. Pēc darba gaitām skolā vairāk pievērsies literārajai darbībai, folkloras materiālu vākšanai. 1996. gadā izdots dzejoļu krājums „Sirds nemiers”, trīs gadus vēlāk bērniem veltīts krājums „Pavasara vedēji”, jo runājot autora vārdiem: „Bērni ir mūsu nākotne. Viņi būs Latvijas saulē vedēji.”

Iepazīstinot ar bērnu dzejoļiem krājumā „Pavasara vedēji”, Ingrīda atzina, ka tie mazajam lasītājam jālasa kopā ar vecvecākiem. Tad labāk viņi sapratīs, kas piemēram, ir riekstošanas prieks un gūs izskaidrojumu vārdiem, kas maz dzirdami mūsdienu sarunvalodā. Cauri visām grāmatas lappusēm vijas savas zemes un tautas mīlestība, un rosinājums nemitīgi darboties, kā to savā dzīvē nenogurstoši darījis pats dzejoļu autors.

Maija Stepēna, gatavojoties šim pasākumam, bija centusies izzināt dzejnieka dzīves gaitas un daiļradi, tikusies ar cilvēkiem, kuri viņu vēl atceras Koknesē: „Uzzināju, ka Andrejs Laucenieks darbojies „Daugavas Vanagos”, čakli rosījies savā mājā un sētā Parka ielā, ar mīlestību audzējis puķes, rosinājis labiem darbiem jauno paaudzi. Bet īsto Andreju Laucenieku es atradu viņa grāmatā „Sirds nemiers”. Dabas pielūgsme, dziļa dzīves gudrība un filozofija rodama Andreja Laucenieka dzejā. Viņa dzīves sūtība izskan vārdos: „Es esmu dainās Un kamēr dziedāšu Es būšu dzīvs.”” Ikviens var tuvāk iepazīt dzejnieka jūtu pasauli, jo abi dzejoļu krājumi ir pieejami Kokneses pagasta bibliotēkā.

Balto bērzu meitene

Jau vairāk kā 26 gadus dzejniece Anita Svētiņa mēro ceļu baltajā mūžībā, mums atstājot klusas smeldzes apgarotas dzejas vārsmas par mīļo Koknesi un šalcošajiem Daugavkrasta bērziem, dzejoļus par mīlestību, kurai mēs esam par vājiem, par sevi starp zvirgzdiem un savu Sanmikelu. 1948. gada 5. maijā, Stirnienes pagastā, maigām bērzu lapiņām smaržojot, gaišā pasaulē sveica Anitas atnākšanu. 1988. gada 10. martā, baltam putenim virmojot, aukstā pasaule aiz dzejnieces Anitas Svētiņas aizvēra Mūžības vārtus. Lai arī Anita Svētiņa dzimusi Latgales pusē, jau no agrām bērnu dienām par viņas mājām kļūst Koknese. Anitas dzeja 20 gadus bija lasāma laikrakstā „Staburags” – toreiz „Komunisma Uzvaras” dzejas lappusē „Daugavas Dardedze”. 1993. gadā, pateicoties Anitas draugiem, laikraksta Staburags kolektīvam, īpaši Margaritai Celmiņai un Jānim Bērziņam klajā nāca dzejas izlase „Ne aiziet, ne pasakā palikt”. Tās vāku zīmējusi māksliniece Taiga Kalvišķe. Grāmatas sākumā ir Anitas fotogrāfija – skaista un smaidoša, šķiet uz mirkli viņa atnākusi parunāt ar saviem mīļajiem Daugavkrasta bērziem. Tikšanās reizē kopā ar mums bija Anitas Svētiņas māsa un vecākā meita Dace, kura savas māmiņas grāmatu uzdāvinājusi Tautas grāmatu plauktam Gaismas pilī.

Māra Citko dalījās savā atmiņu stāstā: „Ar Anitu bijām klasesbiedrenes no pirmās klases. Atceros, kā mēs kopā nācām no skolas - pirmā pietura bija pie lielā akmens pie manas mājas un noslēdzošā pie tērcītes, kur pavasarī ziedēja vistreknākie pureni. No bērnības laika, kad mēs stāvējām pie šīs tērcītes zem baltajiem, plaukstošajiem bērziem, man viņu gribējies saukt par balto bērzu meiteni. Tajā marta cīruļputeņa dienā, kad mēs no viņas atvadījāmies Atradzes kapsētas kapličā, viens no klasesbiedriem, kurš no mums aizgāja tikpat pēkšņi pēc gada, teica: „Meitenes, neraudiet, Anita ir tur,”- un rādīja uz fotogrāfiju pie kapličas sienas. Šī fotogrāfija – Anita pie šalcošajiem bērziem un grāmatas virsraksts: „Ne aiziet, ne pasakā palikt” izteica viņas būtību.”

Sev dzīvē satikt nolemtiem cilvēkiem mēs nevaram paiet garām. Mazu atmiņu atspulgu mums dāvāja Irēna Ciša: „Strādājot Kokneses vidusskolā, sadarbojos ar dabas aizsardzības biedrību Aizkrauklē. Tā arī iepazinos ar Anitu, biedrības juristi. Anita bija apveltīta ar daudzām lieliskām rakstura īpašībām. Viņa bija gudra, sievišķīga, izprata cilvēka psiholoģiju un tā laika sabiedrības divkosību. Par to lasām viņas dzejā. Atceros, cik daudz mēs runājām par izlasītājām grāmatām: B. Bulgakova „Meistaru un Margaritu”, A. Muntes „Stāsts par Sanmikelu”. Arī Anita savā dzejā teic, ka viņai vajag savu Sanmikelu. Pateicoties viņas uzņēmībai, tika uzsākta Kokneses pilsdrupu konservācija, viņa ar savu līdzdalību ir bijusi klāt Kultūras fonda dibināšanai. Nekad neaizmirsīšu mūsu kopīgās pastaigas un brīžus pie Daugavas, kad Anita pirmā uzsāka dziesmu. Skolotāja Sebre par sev tuviem aizgājušajiem mēdza teikt, lai Dieviņš mielo viņu dvēseles. Es arī saku šos vārdus: lai Dieviņš mielo Anitas dvēseli.”

Ar Anitu Svētiņu darba gaitas un dzīves ceļi kopā savijušies arī Antai Kučerei: „Ar Anitu strādājām kopā apmēram piecus gadus Aizkrauklē (Stučkā) Agrorūpniecības apvienībā. Es veicu savus ekonomistes pienākumus, viņa – juristes. Kopīgi kolektīvā organizējām kultūras pasākumus, kuros neizpalika Anitas trāpīgie veltījuma dzejoļi kolēģiem. Viņa pēc sava rakstura bija protestante, nespēja paciest netaisnību. Anita dzīvoja tā, it kā zinātu – viņai nav atvēlēts daudz. Reizēm pusdienas pārtraukumos viņa lasīja mums savus jaunākos dzejoļus un tā mēs varējām uz brīdi ienirt viņas jūtu pasaulē. Atminos Anitas dzimšanas dienu 1987. gada maijā. Viņas mājās smaržoja draugu dāvinātie ziedi, bet viņa sacīja: „Aizvediet mani pie Daugavas, lai redzu kā zied vizbulītes.” Un pāri gadiem manī skan viņas vārdi: „Man negribas nekā vairs liktenīga…”

Apslēptās pērles mirdzums

Novadniekam Jānim Blesem Maija Stepēna veltīja vārdus: „Jānis Blese būtu pelnījis atsevišķu atmiņu vakaru. Paldies viņa tuviniekiem, kuri atsaucās mūsu aicinājumam. Sabiedrībai daudz zināms par skolotāja Jāņa Bleses veikumu Kokneses kultūrvēsturiskā mantojuma izpētē. Viņš ir uzrakstījis savas dzimtas vēsturi septiņās paaudzēs. Tapušas publikācijas par Kokneses dabu un vēsturi. Viņa lielākais darbs – krāšņais izdevums „Koknese ar atskatu tālākā pagātnē”. Mūsu uzdevums bija atklāt sabiedrībai viņa mazāk zināmo radošo šķautni – dzejnieka talantu.” Par to, ka Jānis Blese ir rakstījis dzeju, viņa dzīves laikā zināja tikai tuvinieki. Tikai pēc viņa aiziešanas, 2002. gadā, neliela dzejoļu kopa ir publicēta laikrakstā „Staburags”. Līvijas kundze teic, ka ir skumji lasīt „Staburaga” lappusēs, ka Jāņa Bleses dzejas vārdi ir izmantoti līdzjūtībām, nenorādot viņu kā autoru. Pēc vīra aiziešanas mūžībā, viņa daļu no dzejoļiem ir uzdāvinājusi Kokneses pagasta bibliotēkai.

Daudzi no klātesošajiem pirmo reizi dzirdēja Jāņa Bleses dzeju. Izjustajā Anitas Liepiņas lasījumā ik vārds apliecināja dzejnieka alkas pēc mīlestības un gara brīvības. „Paldies tuviniekiem, kuri mums atļāva šajā tikšanās reizē atklāt mazu daļiņu no dzejas, kuru Jānis Blese visu mūžu bija glabājis kā pērli gliemežvākā,” sacīja Anita.

Zīmīgi ir viņa vārdi poēmā „Daugava”:

Vasaras aizies un nāks.

Aizvaru vārtos

Ūdeņi šņāks.

Mākoņos sārtos

Rīts un novakars nāks.

Loks noslēdzas, spirāli vijis.

Taisne par loku kļūst!

Viss, kas ir,

Reiz jau bijis.

Viss, kas ir bijis,

Reiz būs!

Atmiņu brīdī kopā ar mums bija Jāņa Bleses meita Baiba un dēls Pēteris, mazdēli Rihards, Artūrs un Edgars, mazmeita Maija un viņa māsīcas meita Vieda Skultāne no Anglijas, bet domās sveicienus sūtīja Līvija Blese. Nav iespējams vienā reizē izstāstīt bagātu cilvēka mūžu. Baiba Blese atminējās Jāņa Bleses dzīves spilgtākās lappuses. Viņa dzīves ceļš sācies 1917. gada 13. oktobrī Pēterburgā, kur toreiz dzīvoja topošā zinātnieka, vēlākā Latvijas Universitātes profesora Ernesta Bleses ģimene. Izglītību ieguvis Rīgā Franču licejā, studējis ģeoloģiju Latvijas Universitātes Matemātikas un dabas zinātņu fakultātē, pabeigts arī Franču institūts. Ar Koknesi dzīves gaitas saistītas jau no 1929. gada. Otrais pasaules karš pārvērš visu dzīvi: ģimene dodas trimdā, bet Jānis, iesaukts Latviešu leģionā, pēc kapitulācijas nokļūst filtrācijas nometnē Maskavā. No 1947. gada līdz 1950. gadam un no 1954. gada līdz 1982. gadam Jānis Blese Kokneses Krievkalna septiņgadīgajā skolā, vēlāk Kokneses vidusskolā māca darbmācību un bioloģiju. Piecdesmit gadu vecumā atkārtoti iegūst augstāko izglītību, šoreiz LVU Bioloģijas fakultātē, jo vācu laikā iegūto Latvijas Universitātes diplomu padomju iekārta neatzīst. Viņa skolniece un kolēģe Māra Citko sacīja: „Gudrais, erudītais skolotājs, kurš noteikti bija zinošāks par vienu otru toreizējās varas funkcionāru, savas biogrāfijas dēļ vairākkārt tika no skolas dzīts un saukts atpakaļ. Uz pusaugu meiteņu nesapratnes pilno jautājumu, kādēļ astotklasniecēm jāmācās gatavot skārda liekšķerīte, skolotājam sešdesmito gadu sākumā bija atbilde: „To es jums, meitenes, tagad nevaru pateikt.”

Mūža novakari darbīgais vīrs veltīja mazbērniem un nepārtrauca radošo darbību. 2002. gada 5. jūnijs ir viņa aiziešanas diena Mūžībā. Baznīcas kapos ir Jāņa Bleses atdusas vieta. „To, ka tēvs rakstīja dzeju, uzzināju skolas gados. Viņa daiļradi var iedalīt divos posmos: jaunības gadu dzeja, kas radīta līdz četrdesmitajiem gadiem un brieduma gadu dzeja līdz sešdesmitajiem gadiem. Vēlāk tēvs pievērsās tikai pētnieciskajam darbam. Pirms gadiem, „Ziemeļu” mājās, kārtojot plašo bibliotēku, atradu mazu sainīti ar uzrakstu – Baibai. To atverot, es ieraudzīju glīti iesietu dzejas krājumu ar nosaukumu „Vārdi vējā” un izlasīju ierakstu: „Veltījums manai meitai no mūždien īsti nesaprastā tēva,”” – atklāja Jāņa Bleses meita, rokās turot piemiņu no tēva.

Paldies izcilā novadnieka ģimenei par iespēju noskatīties videofilmas par Jāni Blesi fragmentu, kurā viņš teic pateicības runu grāmatas „Koknese ar atskatu tālākā pagātnē” atvēršanas svētkos 1998. gada jūnijā Kokneses luterāņu baznīcā.

Emocionāli piesātinātas bija mazdēla Riharda atmiņu epizodes: „Mums ar brāli bija tā laime izaugt viņa gādībā. Ar šodienas acīm raugoties, apbrīnoju viņa spēju radīt interesi par dažnedažādā lietām un nodarbēm, kā arī to, ka vectēvs prata sarežģītas lietas izstāstīt vienkārši. Jau četru piecu gadu vecumā viņš mums skaidroja, kā notiek procesi dabā un kā uzbūvēts visums. Tajā laikā mēs neapjautām, kāda zināšanu bagāža piemīt mūsu vectēvam. Ne katram ir iespēja doties ekspedīcijā un iegūt augu vai akmeņu paraugus, uzzināt to nosaukumus, kopā ar cilvēku, kuram pieder reta augu un akmeņu kolekcija. Mums šķita, ka tā ir jābūt – katram cilvēkam ir jāveido herbārijs vai akmeņu kolekcija un jāprot par to pastāstīt. Tas parādīja to, cik vectēvs bija pieticīgs un paškritisks, jo tajā vecumā mēs tikai sākām nojaust, kādas vērtības glabā vectēva veidotās kolekcijas. Domāju, ka šī paškritika atspoguļojās arī brīžos, kad viņš teica, ka viņa rakstītā dzeja nav publicējama.

Vectēvs nekad nepieminēja ļaunu. Par lēģera gadiem, kas atskatoties vēsturiski, bija šausminoši, viņš nepieminēja drūmos brīžus, bet atminējās notikumus, kas mums šķita saistoši, kā gatavojuši šķiltavas, vai papīru. Atceros brīžus, kad vectēvs lasīja priekšā grāmatas vai skaidroja enciklopēdiju saturu. Īpaši spilgti atceros, kā viņš mums lasīja priekšā Žila Verna „Noslēpumu salu”. Pārrunājām katru grāmatas nodaļu un spriedām, vai kādu konkrētu lietu patiešām varēja uzbūvēt no tā, kas bija pieejams salas jaunajiem iemītniekiem. Vēl pirms vācu valodas apguves skolā vectēvs mācīja tās pamatus man un brālim, tāpēc skolā klājās krietni vieglāk.

Vēl pirms skolas gaitu uzsākšanas, iemācījāmies braukt ar divriteņiem. Aizraujošs piedzīvojums vienmēr bija došanās ekskursijās. Svarīgs process bija mantu sapakošana un pārrunas kurp un kā brauksim. Bieži devāmies uz Pastamuižu, Krievkalna salu (tagad Likteņdārzu) vai Kokneses parku, vectēvs stāstīja teikas, vācām akmeņu un augu paraugus, pārrunājām vēsturiskos notikumus, kas risinājušies katrā vietā. Stāstīja arī to, ko izteicis poēmā par Daugavu.

Ikdienā viņš daudz rakstīja, bet ne jau pie ozolkoka rakstāmgalda. Rakstāmmašīna bija nolikta uz gultas malas un pats rakstītājs sēdēja uz maza ķeblīša. Par dienā paveiktajiem darbiem un satiktajiem cilvēkiem viņš rakstīja savā dienasgrāmatā. Bet izpētītā un uzrakstītā dzimtas vēsture liek man apzināties savas saknes un to, kāda atbildība ir mūsu ģimenei kā šīs tradīcijas turpinātājiem. Arī vecvectēvs Ernests Blese neapšaubāmi ir viens no Latvijas spožākajiem prātiem, par ko liecina viņa paveiktais valodu pētniecībā un diplomātijā.

Un vēl viena spilgta epizode. Kad vectēvs no „Ziemeļu” mājām brauca uz Kokneses centru, mēs stāvējām pie loga un skatījāmies. Es atceros, kā viņš pamāja mums ardievas. Zinājām, ka viņš mūs neredz, bet ilgi mājām pretī.”

Savs stāsts bija arī mazdēlam Artūram: „Vectēvs katru darbu darīja ļoti kārtīgi. Lai izveidotu dobīti, viņš izmantoja divus kociņus un virvi, un tā izdevās ļoti glīta. Es domāju, kāpēc tā jānopūlas, var taču tāpat vienkārši uzrakt. Atmiņā palicis gadījums, kad biju apņēmies atminēt krustvārdu mīklu, bet kaut ko nezināju un vaicāju vectēvam. Viņš atbildēja: „Galvenais nav zināt, galvenais ir zināt, kur to atrast.”

Jāņa Bleses māsīcas meita Vieda Skultāne atminējās, ka Jāni un viņa brāli Andreju sākotnēji iepazinusi caur vēstulēm: „ Pirmoreiz Jāni satiku deviņdesmitajos gados Rīgā. Tikšanās reizē nevarēju apstāties raudāt. Viņš jautāja: „Kāpēc tu raudi?” Bet es neko nevarēju atbildēt. Esmu pateicīga viņam par tiem daudzajiem atmiņu pieskārieniem, ko viņš man uzticēja.”

Piemiņas lapiņā, ko pēc pasākuma katrs varēja paņemt līdzi, vēstīja vārdi: „Arī šo 2014. gada 29. novembri Laiks aiznesīs pagātnē, bet turpinās glabāt tā pēdu nospiedumus.”

Radošā apvienība „Mazā taka” aicina ikvienu palīdzēt saglabāt mūsu novadnieku atstāto mantojumu!

Sarmīte Rode

Foto: Ingus Pugačovs