Drukas resursa adrese: http://koknese.lv/pasakumi/3493/dzejas_svetki_koknese
Drukas datums: 23:33:34 22.09.2019

Dzejas svētki Koknesē

24.09.2016 kur : Kokneses kultūras nams

Jau ceturto rudeni biedrība „Mazā taka” novada iedzīvotājus aicināja svinēt dzejas svētkus. 24. septembrī Kokneses kultūras nama durvis bija atvērtas savējiem – visiem, kuru sirdis atsaucas dzejā pateiktam vārdam un dziesmā izdziedātai melodijai. Biedrības vadītāja Maija Stepēna teic, ka šoreiz Dzejas dienu pasākuma mērķis atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad dzeju lasīja pašmāju autori, bija iepazīstināt ar Latvijā pazīstamu dzejnieku daiļradi. Saulaini rudenīgajā dienā no Latgales sirds - Rēzeknes ceļu bija mērojusi izcilā dzejniece, latgaliešu neoficiālās himnas „Skaidra volūda” autore Anna Rancāne.

Dzimtās Latgales dziesminiece

Īpašu nokrāsu Annas Rancānes dzejā veido dzimtās Latgales dabas un lauku sētas pielūgsme, sāpe par Latgales traģiskajiem likteņceļiem, rūpe par latgaliešu valodas saglabāšanu un kopšanu, katoļticīgas dvēseles radīta atmosfēra.

„Esmu braukusi garām Koknesei un priecājusies par Daugavu, tās skaistajiem krastiem, kā arī aizdomājusies par to, kāda tā varētu būt, ja nebūtu appludināts Liepavots, Staburags… Vadot ekskursijas pa Daugavas lokiem, atgādinu – te, pie mums Latgalē, ir dzīvā, nenonāvētā Daugava,” sasveicinoties teica Anna Rancāne, kuras radošajā pūrā starp septiņiem dzejoļu krājumiem ir arī grāmata “Divpadsmit Latgales loki kopā ar Annu Rancāni”.

Dzejniece atklāja, ka dzeju rakstot arvien mazāk, jo daudz laika jāveltī ikdienas darbam Rēzeknes novada domē, kā arī vienlaicīgi strādājot pie vairākiem projektiem. Bet ir brīži, kad gribas vienkārši apstāties un pavērties Daugavā.

Tikšanās reizē viņas lasījumā skanēja dzeja no jaunākā krājuma, izdota 2012. gadā, kuram ir divi nosaukumi : „Pylni kārmani dabasu... Bezdelīgu pasts”, jo grāmatā dzejoļi lasāmi gan latgaliski, gan latviski. Viens no dzejoļiem „Vēstule” bija veltījums viņas dzīvē vissvarīgākajam cilvēkam – mātei, ar kuru tagad var sazināties tikai pa bezdelīgu pastu: „atsūti gabaliņu no savas vienīgās, mūžīgās, labās un siltās debess.” Silti kā rudens saule šajā dienā skanēja dzejnieces balss latgaliski ar aicinājumu vienā dziesmā un valodā aizlūgt par savu tēvu zemi.

Dāvana dzejas valodā

Dzejas svētkos koknesiešus sveica un savu jaunāko kopdarbu „Varavīksne laiku kokos” dāvāja Jaunjelgavas literātu biedrības „Daugavas dardedze” pārstāves Biruta Čūdere un Eleonora Pirktiņa.

„Kokneses Novada Vēstis” lasītāji jau atzinīgi novērtējuši Jura Siliņa dzeju. Viņš stalti nes savus dižos dzīves gadus, jo dzīvesprieks un dabas pielūgsme virmo dzejoļos, kuri tā vien gaida, lai tiktu izdoti grāmatā. Un lasītāji to noteikti sagaidīs! Kā apsolījumu tam Juris Siliņš nolasīja jau zināmo grāmatas noslēguma dzejoli.

„Rudens ir pārdomu un apcerīguma laiks,” šī laika izjūtas atklāja koknesiete Ilga Sīle. Kokneses senioriem rīkotajos pasākumos itin bieži skanējuši viņas izjustie dzejas lasījumi. Elzas Ķezberes, Mairas Asares, Skaidrītes Kaldupes, Maijas Laukmanes, Jāņa Anmaņa, Jāņa Jaunsudrabiņa dzeja rudenīgās noskaņās bija Ilgas kundzes dāvana šajos dzejas svētkos. Tā bija kā maza monoizrāde, kurā uzdzirkstīja visdažādākās rudens krāsas. Jāpiebilst, ka Ilgas kundze ir apveltīta ne tikai ar brīnišķīgu dzejas izjūtu, bet arī ar labu atmiņu, jo dzeju viņa skandēja no galvas, neieskatoties grāmatas lappusēs.Vērīgākie klausītāji varbūt sadzirdēja, ka Ilga Sīle norunāja arī savu sacerēto dzejoli „Bērzi”, kurš publicēts „Kokneses Novada Vēstīs” 2014. gada novembrī un ir veltījums Lāčplēša dienai. Pēc liriskās dzejas kompozīcijas Sīles kundze dalījās savās pārdomās par šī gada Latvijas Literatūras gada balvas kategorijā Spilgtākā debija ieguvējas Elīnas Bākules-Veisas jaunradi, nolasot trīs autores spilgtākos dzejoļus. Viņas dzejas krājuma „Zilonis okeāns” redaktors Aivars Eipurs atzinis, ka autores dzejas teksti nereti tuvi gan franču sirreālistu mehāniskam psihes pierakstam, gan maigākam sirreālismam Ilmara Lābana manierē. Smieklu šalti izsauca Ilgas Sīles lasītie fragmenti no somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzejoļu krājuma bērniem „Piec ait kalns” Guntara Godiņa atdzejojumā. Heli Lāksonena māk dāvināt prieku – tam piekrita ikviens, klausoties Ilgas Sīles atraktīvajā lasījumā.

Iedvesmas avots - Koknese

Dzeja šajā tikšanās reizē mijās ar aizkraukliešu Sandras un Alfona Krūmiņu dziesmotajiem sveicieniem. „Tava bagātība būs tur, kur ir tava sirds. Mana sirds pieder Koknesei,” par sevi pastāstīja Sandra Krūmiņa, kuras bērnība un skolas gadi pagājuši Koknesē. „Es nāku no Ilmāra Gaiša skolas, esmu mācījusies pie izciliem latviešu literatūras skolotājiem. Tikpat tuva kā mūzika, man ir literatūra – rakstu esejas un nelielus dzejoļus. Ar Alfonu kopā muzicējam aptuveni desmit gadus. Visām mūsu dziesmām viņš ir mūzikas autors,” atklāja Sandra. Kā īpašs veltījums koknesiešiem skanēja Alfona Krūmiņa komponētās dziesmas ar Ārijas Āres, Anitas Liepiņas, Sandras Krūmiņas un Sarmītes Rodes vārdiem. Skanot dziesmai ar aizkrauklietes Veltas Aizupes vārdiem „Mātei”, Sandra rudens ziedu pušķīti uzdāvināja savai mātei, kura arī bija pasākuma viesu vidū.

Mums katram ir sava pasaules skaistākā vieta. Tik daudziem no mums – Koknese, kas ir iedvesmas avots rakstīt dzeju, muzicēt, gleznot, atklāt sevī vēl citus neapjaustus talantus. Patīkams pārsteigums pasākuma izskaņā bija kā no jauna iepazīšanās ar koknesieti Jāni Dzeni, kurš pēdējā laikā raksta gan dzeju, gan mūziku saviem dzejas vārdiem. Tikai pirms mēneša viņš sācis mācīties ģitāras spēli. Klātesošajiem bija pirmreizēja iespēja dzirdēt divas dziesmas par mīlestību autora izpildījumā. „Es neesmu dzejnieks, esmu tikai savu domu pierakstītājs. Kopš kāda zināma laika man radās daudz jautājumu, uz kuriem atbildes nāca interesantā veidā un es sāku tās pierakstīt. Dzejas valodu es vēl tikai mācos. Arī mūzikas radīšana manā dzīvē ir kaut kas jauns. Rados man visapkārt bijuši mūziķi, iespējams, ka arī man ticis šis mūzikas gēns,” pastāstīja Jānis. Bet dzejā viņš teic: „Viens vienīgs vārds, kad pasaule straujāk griezties sāk, viens vienīgs īstajā reizē pateikts vārds…”

Cerams, ka ikviens, kurš atrada laiku būt kopā dzejai veltītajā dienā, saklausīja sev dvēselei īstajā reizē pateiktus vārdus.

Sarmīte Rode

Anitas Liepiņas foto