Drukas resursa adrese: http://koknese.lv/kulturas_dzive_irsu_pagasta/irseniesi_lepojas_ar_savu_unikalo_vesturi
Drukas datums: 22:11:19 20.08.2019

Iršēnieši lepojas ar savu unikālo vēsturi29.06.2016

Iršu pagastā 23.jūnijā svinēja ne tikai vasaras saulgriežus, vislatviskākajos svētkos seni vēstures notikumi sasauca kopā tuvus un tālus ciemiņus, kuru dzimtas saistītas ar Baltijā lielāko vācbaltu koloniju – Hirschenfoh. Vairāk kā 20 cilvēki no Vācijas, tepat Latvijā dzīvojošie kolonistu pēcteči un Iršu pagasta ļaudis šajā dienā bija kopā vācbaltu kolonijas Hirschenfof izveidošanas 250.gadadienas atceres pasākumā.

Iršēnieši vienmēr lepojušies ar savu unikālo vēsturi un visos laikos bijuši cilvēki, kuri centušies saglabāt šo kultūrvēsturisko mantojumu. Pirmajos Atmodas gados kolonistu dzimtu sakņu apzināšanu uzsāka bijusī skolotāja Iveta Hveckoviča, viņas iesākto ar lielu entuziasmu turpina vēstures pētniece un skolotāja Valda Kalniņa, kuras centienus vienmēr atbalsta Iršu pagasta pārvaldes vadītāja Raina Līcīte. Milzīgs nopelns kolonijas vēstures izzināšanā un šī pasākuma sagatavošanā pieder profesoram Gustavam Gangnusam no Vācijas, vienam no kolonistu dzimtas pēctecim. Gangnusa kunga dāvana, sagaidot šo atceres pasākumu ir jaunie informācijas stendi pie Iršu muižas klēts, kuros lasāma viņa un iršēniešu sagatavotā informācija.

Atceres pasākums sākās zīmīgā vietā – pie vācbaltu kolonijas piemiņas akmens, kuru 1992.gadā svinīgi atklāja pie kādreizējās Iršu kolonistu pagastmājas „Kļavas”.

Gita Vigule, vācu valodas tulce, dzimusi iršēniete, lieliski veica savus pienākumus, jo labi zināma Iršu pagasta vēsture un tuvi pagasta ļaudis.

Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris, uzrunājot atceres pasākuma dalībniekus, vaicāja: „Vai spējam iedomāties, kā šobrīd būtu attīstījusies vācbaltu kolonija, ja nebūtu šo mums zināmo politisko notikumu? Zinot kolonistu strādīgumu, tā noteikti būtu moderna pilsēta ar tūkstošiem iedzīvotāju!”

Profesors Gustavs Gangnuss atgādināja par tikšanos 1992.gadā, kad uz pirmo atceres pasākumu un piemiņas akmens atklāšanu ieradās vairāki autobusi ar kolonistu ģimenēm. Vēstures pētnieks savā referātā pieminēja notikumus pirms 250 gadiem: „Krievijas ķeizariene Katrīna II aicināja Vācijas ieceļotājus, lai tie apmetas uz dzīvi mazapdzīvotās teritorijās, toreiz to dēvēja par nometināšanu uz dzīvi, un sāktu te nodarboties ar lauksaimniecību. Kolonijas pastāvēšanas gadi bija ļoti smagi, jo mājas atbraucējiem cēla tikai pēc ierašanās, pirmajos gados mirušo skaits krietni pārsniedza piedzimušo skaitu, bet vēlākajos gados Iršu kolonija bija pazīstama tieši pārapdzīvotības dēļ. Tūkstoši kolonistu bērni devās uz Rīgu, Sanktpēterburgu un citām Krievijas guberņām. Es vēlos labot kādu paaudzēm ilgi uzturētu pārpratumu – Iršu kolonija netika veidota kā paraugs Baltijas lauksaimniecībai. Jaunie ieceļotāji te neieradās kā agrārie eksperti, tie bija vienkārši lauku ļaudis, kuri meklēja labākus dzīves apstākļus.”

Savā vēstures atskatā profesora kungs pieminēja interesantu faktu: „1830. gadā kolonijā izcēlās dumpis par tiesībām pašiem iecelt savu skolotāju, ļoti iespējams, ka tas deva ierosmi 1841. gadā notikušajam Jaunbebru Kartupeļu dumpim.”

1939. gadā nacionālistiski noskaņotajai Vācijai radās projekts ģermanizēt Polijas teritorijas, izveidojot vāciskās apmetnes, tāpēc kolonistus no Iršiem nolēma pārvietot turp, lai veidotu paraugsaimniecības. Pārvietošana notika galvenokārt uz Gnēzeni un Pozņanu. Kara beigās Gnēzenes kolonisti bēga uz Vāciju, kur uz dzīvi apmetās Volfsburgā, Gihfornā, kā arī Vitingenā, kas jau 20 gadus ir Kokneses sadraudzības pilsēta.

Gustava Gangnusa vectēvs ir bijis viens no Iršu kolonistiem, bet viņš pats dzimis Cēsīs, kur viņa tēvs strādāja par kārtībnieku. „No Latvijas mēs izceļojām, kad es biju gadu vecs. Mana māte bija latviete, bet ģimenē runājām vāciski. Latviešu valodu apguvu vēlāk. Par savām dzimtas saknēm sāku interesēties un tās pētīt tikai tad, kad izveidoju ģimeni,” pastāstīja Gangnusa kungs. Pirmo reizi puslegāli Iršos viņš ieradās 1989. gadā, kad ārzemniekiem vēl nebija atļauts izbraukt ārpus Rīgas. Gustavs Gangnuss ar ģimeni dzīvo Dortmundē, darba gadi pagājuši strādājot par latīņu valodas, ģeogrāfijas un sporta pasniedzēju. Ar Iršu ļaudīm izveidojušās sirsnīgās attiecības viņam dod iedvesmu arvien dziļāk pētīt savas dzimtai piederīgo likteņus.

Arī Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks Iršu pagastā ir savējais, jo tur ir viņa vecvecāku mājas. Artis Pabriks savā sveicienā ciemiņiem no Vācijas uzsvēra: „Jums šeit nav jājūtas kā viesiem, bet kā mājās! Jūsu senči te ir dzīvojuši un strādājuši vairākās paaudzēs 173 gadus, tas, ko viņi ir radījuši, ir nozīmīgs arī šodien.”

„Kļavu” mājas saimnieks Verners Bundulis, bijušais Iršu ciema padomes priekšsēdētājs, atcerējās: „Pateicoties Gangnusa kunga ierosmei, akmeņkaļa darbnīcā Pļaviņās noskatījām piemērotu akmeni un lūdzām iekalt vārdus, kas vienmēr atgādinās, ka no 1766.gada līdz 1939.gadam te bijusi Hirschenfoh kolonija. Atminos vecāku stāstīto, cik ļoti kolonisti nevēlējās atstāt Iršus un tiem, kuriem bija jauktās ģimenes, izdevās arī palikt.”

Viņa teikto apstiprināja Biruta Kalniņa, viena no vācbaltu Hāzenfusu dzimtas pēctecēm, kura dzīvo savās senču mājās Vietalvas pusē. Pie piemiņas akmens, noliekot savu ziedu pušķīti, viņa pastāstīja: „1939.gadā mūsu ģimene neaizbrauca, jo mana vecmāmiņa bija latviete. Arī mans tēvs mēdza stāstīt par to, cik grūti viņa kaimiņiem bijis atstāt paaudžu paaudzēs iekopto zemi un uzceltās mājas. Viņš vēl paguva piedalīties 1992. gadā piemiņas akmens atklāšanā, kā arī palīdzēja atbraukušajiem vācbaltiem meklēt senču mājvietas un kapavietas.”

Valda Kalniņa, gatavojoties šim atceres pasākumam, tika uzrakstījusi un nosūtījusi desmitiem vēstuļu kolonistu dzimtu pārstāvjiem. Viņa ir kļuvusi par saikni starp tuviem un tāliem Iršu vēstures interesentiem. „Esmu ar prieku palīdzējusi un guvusi lielu gandarījumu. Iršu vēsture ir unikāla, un mēs ar to lepojamies. Šajos gados sastaptie cilvēki ir snieguši bagātīgu informāciju un palīdzējušu izprast kolonistu traģiskos likteņus. Vissirsnīgākos vārdus gribu veltīt savai vācu māmiņai Gunigundei Šteinbergai no Hannoveres. Viņa, cienījamo gadu dēļ, šodien nevarēja būt kopā ar mums, bet viņas mīlestība uz Latviju un Iršiem mani vienmēr ir sildījusi,” ar sirsnību sacīja Valda Kalniņa, veltot pateicības vārdus arī daudziem citiem kolonistu dzimtu pēctečiem un bijušai vācbaltu biedrībai.

Raina Līcīte, Iršu pagasta pārvaldes vadītāja, atcerei par šo pasākumu un tikšanos Iršos, aicināja iestādīt piecas kļavas vietā starp bijušo kolonistu pagastnamu un Iršu muižas klēti. Piemiņai un nākotnei kļaviņas iestādīja Gusta Gangnuss, Artis Pabriks, Dainis Vingris, Verners Bundulis un Raina Līcīte, kā arī vēl vienu kļaviņu kopīgi stādīja Hāzenfusu dzimtas pēctece Biruta Kalniņa, Bebru pagasta pārvaldes vadītāja Ilze Pabērza un Sausnējas pagasta pārvaldes vadītāja Elita Ūdre.

Turpinājumā svētku koncertā Pērses sākumskolā iršēnieši pateicās Elitai Ūdrei par vienmēr sakoptajām kolonistu atdusas vietām Sausnējas kapsētā. Ciemiņi ar sajūsmas aplausiem uzņēma Kokneses mūzikas skolas talantīgo saksofonistu priekšnesumus un skolas kamerorķestra virtuozo sniegumu Ivetas Bērziņas vadībā. Kokneses kultūras nama jauktais koris „Alaine” un diriģente Silvija Cīrule dāvāja dziesmotus līgo sveicienus, bet koncerta nobeigumā skanēja vāciešiem tuvā melodija „Pie Dzintara jūras”. Arī vakarā līgo svētku koncertā Iršu klēts (Magazina) laukumā ciemiņi baudīja vasaras saulgriežu prieku.

Kamēr vien būs cilvēki, kuriem ir svarīga savas vietas un dzimtas vēsture, būs dzīvas atmiņas un gadu ritējumā nepazudīs vācbaltu kolonijas Hirschenfoh vārds.

Sarmīte Rode

Daces Svētiņas foto