Piedzīvots niansēts Mirklis Pirms15.12.2017

Jau dienas kļuvušas īsas, bet naktis garas un melnas. Kaut kur jau asina cirvjus. Tāda mums tradīcija – Ziemassvētkus sagaidot, nest istabā egli. Aizdedzam zaros sveces, lai nakts melnumu pagaiņātu, lai neļautu tumsai pasauli apjozt. Bebru pagasta vokālā ansambļa “Nianse” meitenes kopā ar vadītāju Liānu Haritonovu pagasta bibliotēkā 14. decembrī sapulcēju daudz  klausītāju. Plašās lasītāju telpas bija lielu un mazu ļaužu pilnas, jo ikvienam taču kārojās sajust, kāds viņš būs – “Nianses” izsludinātais Mirklis Pirms.   

Skolotāja Indra Laba, lasot miniatūras par gaismu, iesākumā vaicāja: “Ko domā egle, kad apsnieg? Vai apsniegot pārvar bailes no zāģu zobiem? Vai samierinās ar nenovēršamo un tikai īslaicīgi ieiet sniega baltajā patvērumā?” Saskanīgā, maigi melodiskā daudzbalsībā prasmīgās dziedātājas ar R. Paula, U. Marhilēviča, J. Lūsēna un A. Eriņa komponētajām dziesmām atbildēja, ka egle domā par to, ka kādam tas taču ir jādara – jāstaigā un jāiededz cerības, lai pasaule neiegrimtu tumsā.

Tēlains vārds un emocionāla dziesma klausītāju acīs lika iemirdzēties asaru zvaigznītēm. Arī asarām ir gaismas spēks. Tās aizskalo gada laikā sevī uzkrāto smagumu, atstājot vietu jaunajam, kas nāks kopā ar sauli. Izjusts vārds un precīzi laikam izvēlēta dziesma vienoja ar aizgājušajiem, aizbraukušajiem mīļajiem. Pārliecinoši deklamēts vārds un niansēts dziedājums dziedēja, atnākušajiem atdeva spēku un ticību.

“Es labi zinu, ka vasarā riju gaismu aumaļām. Tagad, te sēžot, es gribu spīdēt. Tik koši, lai ieraudzītu vismaz Tevi. Un varbūt uzspīdētu tāpat vien. Ja nu kādam trūkst, ja nav izdevies vasarā ieelpot gaismu vai kāds lietus to nosmacējis,” tā, atkārtojot mūziķa J. Kazāka vārdus, runāja “Nianses” dziedāto dziesmu sasaistītāja Indra, un mūzikas brīnumainais spēks patiešām uzspīdināja vienu, otru, trešo un ceturto klātesošo. Lieki atkārtot, ka cilvēks ir līdzīgs svecei, un nav svarīgi, cik viņam gadu. Ir tik, cik cilvēks spīd. Siltajām dvēselēm, sirdspuksti, četras sveces, vārds – viss, par ko dziedāja vokālais ansamblis, pa kārtiņai vien lupināja nost no biezā tumsas baķa.

Un mēs spīdējām. Kopā bija silti un gaiši. Arī bez saules. Mirkli Pirms gaismas atgriešanās. Tas bija īpašs piedzīvojums. Tāds apstādināts un ar labestību piepildīts, ar kopīgi, kājās stāvot, nodziedātu “Klusa nakts, svēta nakts”.

Dziedātājām izdevās. Uz mirkli likt aizmirst dienas darbus, problēmas, neveiksmes un iedegt gaismu sevī, citos. Labestība noteikti uzvarēs. Būs tā, kā meitenes dziedāja pēdējā dziesmā-Ziemassvētku lūgšanā. Tas bija niansēts mirklis, neaizmirstams mirklis pirms lielās gaismas, ko lies un pamalē raudzēs kā mīklu sveču mēnesis februāris. Tas bija vajadzīgs mirklis pirms gada aukstākā ziemas mēneša, kurā krustknābji perēs mazuļus un pierādīs, ka dzīvība nevar citādāk. Un mīlestība nevar citādāk

 Linda Šmite

Dzintras Sniedzes foto

 

 

 

back to top