Drukas resursa adrese: http://koknese.lv/jaunumi/kadus_bernus_velas_latvijas_sabiedriba
Drukas datums: 21:38:22 12.12.2018

KĀDUS BĒRNUS VĒLAS LATVIJAS SABIEDRĪBA?08.03.2018

Kādus bērnus mēs kā sabiedrība vēlamies – „ērtus”, paklausīgus, viegli vadāmus vai tādus, kas uzdod jautājumus, ir aktīvi, uzņemas iniciatīvu un uzņemas atbildību par saviem lēmumiem? Katram būtu sev godīgi jāatbild uz jautājumu, vai tiešām esam gatavi uzklausīt un ņemt vēra bērna viedokli arī tad, ja tas atšķiras no mūsējā? Vai mācām bērniem jau no mazotnes domāt, izdarīt izvēli, ļaujot arī kļūdīties, un vai palīdzam kļūdas izprast un labot? Vai dodam iespēju bērniem savā ģimenē, skolā, pašvaldībā, valstī būt aktīviem un līdzdalīgiem, iedrošinot un dodot iespēju bērniem piedalīties lēmumu pieņemšanā, jo īpaši, ja tas ir ietekmē bērna dzīvi un labizjūtu?  Vai tomēr mums kā pieaugušajiem ir ērtāk pieņemt visus lēmumus bērnu vietā, uzskatot, ka rīkojamies bērna labā, jo bērnam vēl nav vajadzīgās dzīves pieredzes un izpratnes?

 Biedrība „Latvijas Bērnu labklājības tīkls”, sadarbībā ar Eiropas Padomi un Labklājības ministriju projekta „Bērnu līdzdalības novērtēšanas rīka ieviešana” ietvaros, ir veicis bērnu līdzdalības novērtējumu.

 Projekta ietvaros tika vērtēts, kādas ir bērnu iespējas ikdienā tikt uzklausītiem un piedalīties sev būtisku lēmumu pieņemšanā. Lai to noskaidrotu, tika analizēti nozaru normatīvi un politikas plānošanas dokumenti, intervēti dažādu jomu speciālisti kā arī organizētas diskusijas ar kopumā 162 bērniem un jauniešiem. Diskusijās tika iesaistītas arī īpaši neaizsargātu vai reti uzklausītu bērnu grupas, kā piemēram, bērni ar īpašām vajadzībām, romu tautības bērni, bērni internātskolās, bērnu namos un ieslodzījuma vietās.

 Izvērtējot bērnu līdzdalības iespējas, uzsvars tika likts uz jomām, kuras bērnu ikdienas dzīvē ir visbūtiskākās – ģimene; vispārējā izglītības sistēma, tai skaitā arī speciālās internātskolas; pilsoniskā līdzdalība; sociālā aizsardzība un pakalpojumi; veselības aprūpe, tai skaitā aprūpes iestādes, un tieslietu sistēma, vērtējot bērnu viedokļa uzklausīšanu aprūpes un aizbildnības lēmumu pieņemšanā, kā arī administratīvajos un kriminālprocesos. Tāpat tika vērtēts, cik draudzīgi un saprotami bērnam ir dažādo valsts un pašvaldību institūciju izveidotie mehānismi, kas ļauj bērnam saņemt nepieciešamo informāciju, kā arī iesniegt sūdzību vai atsauksmi par saņemtajiem pakalpojumiem.

 Apkopojot fokusgrupu diskusijas ar bērniem, var secināt, ka bērniem, tāpat kā vairumam pieaugušo Latvijā,  nav skaidra priekšstata, kas ir līdzdalība un kā tā izpaužas praksē. Sākotnēji jautāti par savām līdzdalības iespējām ģimenē, skolā, ārpusģimenes aprūpes institūcijā vai citā sev ikdienišķā dzīves vidē, bērni parasti tās novērtēja kā ļoti labas. Tomēr pēc konkrētu jautājumu uzdošanas un savstarpējas diskusijas bērni mainīja savu vērtējumu un atzina, ka viņi tomēr bieži netiek iesaistīti sev būtisku jautājumu izlemšanā. Kā piemēru var minēt skolu, kur bērni savas iespējas ietekmēt skolas ikdienu vai mācību procesu, tostarp fakultatīvo mācību priekšmetu izvēli, skolas un klašu iekārtojumu, mājas darbu apjomu, skolas pusdienu piedāvājumu vai arī skolas iekšējās kārtības noteikumus  vērtēja kā niecīgas. Kā liecina bērnu atbildes, bērnu viedoklis pārsvarā tiek jautāts par skolas un klases pasākumiem vai ekskursijām, kas ir vērtējams atzinīgi, bet tomēr neiekļauj bērniem daudz būtiskāku jautājumu kopīgu apspriešanu un bērnu viedokļu uzklausīšanu.

Bērnu atbildes liecina, ka viņiem nav ticība par to, ka viņi kā bērni var  kaut ko ietekmēt ārpus savas ģimenes – lai arī teorētiski līdzdalības iespējas pastāv, tomēr bērni nevarēja nosaukt  reālu piemēru, kad skolēni ir varējuši ietekmēt sev kādu būtisku jautājumu par pārmaiņām skolas vidē un mācībās, vēl mazāk viņi saredzēja iespēju ietekmēt lēmumus pilsētas un valsts līmenī.

 Vērtējot bērnu iespējas iesniegt sūdzību, konstatēts, ka lielākoties bērniem nav šādas pieredzes, kā arī bērnu vidū ir priekšstats, ka sūdzēties ir slikti. Tāpat bērniem nav ticības, ka iesniedzot sūdzību, viņi var atrisināt problēmu, drīzāk pretēji – bērni baidās par attieksmes pasliktināšanos un negatīvām sekām no pieaugušo puses, par kuriem viņi ziņotu. Tas liek secināt, ka trūkst aizsardzības mehānisma, kas pasargātu bērnu no iespējamām negatīvām sekām un spiediena, kā arī nodrošinātu objektīvu sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas kārtību. Tas attiecas gan uz skolām, gan jo īpaši uz institūcijām, kurās bērni atrodas ilgstoši un kur pieaugušajiem objektīvi ir lielas pilnvaras un iespējas ietekmēt bērnu, kā arī vērsties pret viņu ar dažādām sankcijām.

 Runājot par skolēnu pašpārvaldēm, tās darbojas gandrīz katrā skolā, tomēr, kā liecina bērnu teiktais, pašpārvaldes darbs parasti aprobežojas ar skolas pasākumu organizēšanu, tādēļ to var tikai nosacīti vērtēt kā jēgpilnu skolēnu līdzdalības praksi. Tikai ļoti retos gadījumos skolēni minēja pozitīvus piemērus, kad pašpārvaldei bija izdevies ietekmēt arī citus skolēniem būtiskus jautājumus savā skolā, piemēram, ēdināšanas kvalitāti vai iekšējās kārtības noteikumus.

 Kā uzsvēra izglītības jomas eksperti, ir ārkārtīgi būtiski topošajiem pedagogiem jau studiju laikā sniegt nepieciešamo izpratni un kompetences bērnu līdzdalības veicināšanai, kā arī prasmes par to izglītot vecākus, kuri lielākoties arī neapzinās, ka līdzdalība ir ne tikai bērna fundamentālas tiesības, bet arī praktisks rīks, kas palīdz attīstīt bērnos spējas argumentēt, būt aktīvam un uzņemties atbildību.

Jo īpaši svarīgi šie secinājumi ir šobrīd aktuālās skolas izglītības satura reformas Skola2030 kontekstā, kuras mērķis ir radošs, kritiski domājošs, mērķtiecīgs,  pilsoniski aktīvs un pašmotivēts jaunietis. Tomēr, ja netiek pārskatīta līdzšinējā pedagoģiskā pieeja un skolēnu-skolotāju savstarpējo attiecību modelis, kā arī kopumā, ja sabiedrībā netiek izprasta līdzdalības būtiskā nozīme bērna personības attīstībā, iecerētais rezultāts var palikt tikai vīzijas līmenī.

Valsts un pašvaldību līmenī darbojas vairākas jauniešu organizācijas, tomēr kā informē šo pārstāvji, jauniešiem kopumā nav pietiekamu līdzdalības iemaņu un motivācijas būt pilsoniski aktīviem, ko var skaidrot gan ar skolēnu pašpārvalžu „simbolisko darbību”, gan arī ar jauniešu neticību, ka viņu viedoklis tiks uzklausīts.

 Pētījuma ietvaros tika secināts, ka gandrīz visās jomās trūkst bērniem draudzīgas un saprotamas informācijas. Jo īpaši tas ir attiecināms uz publiskās pārvaldes iestādēm un to komunikāciju ar iedzīvotājiem, piemēram, vaicājot  iedzīvotāju, tai skaitā bērnu viedokli par dažādiem pašvaldības sniegtajiem pakalpojumiem. Tāpat tas attiecināms uz normatīvajiem aktiem, politikas plānošanas dokumentiem, kā arī vispārējiem informatīviem materiāliem, kas paredzēti jebkuram valsts iedzīvotājam, tai skaitā bērniem. Bieži šie dokumenti to sarežģītās, specifiskās valodas dēļ ir grūti saprotami pat pieaugušam, labi izglītotam cilvēkam, nerunājot par bērniem, kuri šādā veidā faktiski tiek izslēgti no iespējas sekot līdzi savā pašvaldībā vai valstī vai notiekošajam un aktīvi iesaistīties sev būtisko lēmumu pieņemšanā.

 Saziņu starp iestādēm un bērniem ir jāvienkāršo un jāpadara bērniem draudzīgāka un pieejamāka. Tas rosinātu bērnos vēlmi līdzdarboties, būt pilsoniski aktīviem, palielinātu uzticēšanos valsts pārvaldei un veicinātu sadarbību starp iedzīvotājiem un publiskās pārvaldes iestādēm. Tāpat ir ārkārtīgi svarīgi, lai bērna līdzdalība netiek skatīta tikai kā formāla tiesību norma, bet kā pieaugušo iespēja un pienākums atbalstīt bērna attīstību un jau no mazotnes mudināt viņu izteikt savu viedokli, izrādīt iniciatīvu un gūt pārliecību par savām spējām, lai pieaugot spētu uzņemties atbildību par savu dzīvi un paša pieņemtajiem lēmumiem.  

 Latvijas Bērnu Labklājības tīkls ir sabiedriska organizācija, kuras galvenais mērķis ir veicināt bērnu līdzdalību, labklājību un labsajūtu Latvijā. Tīkls apvieno nevalstiskās organizācijas un fiziskas personas, kas darbojas izglītības, veselības, sociālajā un bērnu interešu aizstāvības jomās. Vairāk informācijas: www.bernulabklajiba.lv/

Daiga Eiduka,

Latvijas Bērnu labklājības tīkla koordinatore