Drukas resursa adrese: http://koknese.lv/bebru_pamatskola1/viss_jaunais_ir_labi_aizmirsts_vecais
Drukas datums: 09:50:55 10.07.2020

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais17.03.2015

Ir noslēdzies Bebru pamatskolas un memoriālās mājas – muzeja „Galdiņi” rīkotais 4. konkurss „ Mans lepnums – Bebru pagasts”, kas tēlnieka Voldemāra Jākobsona 116. dzimšanas dienas gadā bija veltīts mākslas darbu radīšanai no vecām, savu mūžu nokalpojušām lietām.

Un tā skolā iekļuva veci gludekļi, kannas, čemodāns, kurpe, puķu podi, burkas, plastmasas pudeles, karotes. Pat automašīnas riepas un stūre. Visas sadzīves lietas nemaz nenosaukt. No visa vecā un ne visai glītā dienas laikā radās daudz kas jauns un skaists. Uz vietas skolā tapa vairāk par 30 darbiem. Konkursa noteikums ir stingrs – darbam jātop uz vietas bez vecāku palīdzības. Protams, atbalsts no vecākiem bija saņemams līdz radīšanas brīdim. Ar ideju, ar darba instrumentu, piederumu sagādi – ar to visu daudzi vecāki bija līdzējuši. Paldies viņiem par ieinteresētību šajā notikumā! Bet tālākais – pacietība, rūpība, precizitāte, gaume – tas bija bērnu ziņā. Drīkstēja strādāt pārī, un daudzi skolēni labprāt izvēlējās pāru darbu. Radās interesantas kompozīcijas, krēsli, lampas, glezna, puķu galdiņš, plauktiņš, ziedu statīvs, vēja zvani un citas skaistumlietas.

Gaidīts un satraucošs ir konkursa noslēguma pasākums, uz kuru vienmēr ierodas šī konkursa iniciators, Voldemāra Jākobsona skolnieks, komponists un ārsts Andris Kristons. Viņš savā uzrunā uzteica Latvijā palikušos, kuri nav aizbraukuši uz ārzemēm, bet mācās un strādā, rada mākslas darbus. Andris Kristons solīja atbalstīt pasākumu arī turpmāk un novēlēja nepazaudēt bērnību, jo bērnībā visu dara no sirds.

Pasākumā skanēja trīs Andra Kristona dziesmas, ko dziedāja Bebru sieviešu vokālais ansamblis. Konkursa žūrijas pārstāve, laikraksta „Kokneses Novada Vēstis” redaktore Sarmīte Rode, paužot pārliecību, ka skolotājs Voldemārs Jākobsons par Andra Kristona ieguldījumu jaunatnes māksliniecisko prasmju attīstīšanā un citiem saviem skolniekiem sacītu: „Es ar jums lepojos, zēni!”, Kristona kungam pasniedza īpašu dāvanu – nesen klajā nākušo grāmatu „Latvijas novadu dārgumi”, kurā stāstīts par tēlnieka V. Jākobsona īpašo mugursomu. Tajā viņš pārnēsāja no Eiropas augstākajiem kalniem atvesto redzējumu, patiesību, neizlikšanos un vīrišķību.

Vizuālās mākslas skolotājai Dzintrai Sniedzei šī konkursa sakarā ir ne tikai daudz pienākumu un atbildības. Viņai pieder gods nosaukt uzvarētājus, un tie ir paši radošākie, rūpīgākie, izdomas bagātākie. Sākumskolas grupā 3. vietu izcīnīja Kate Kondrāte (2. klase), 2. vietu – Evelīna Šlesere (1. klase) un 1. vietu – Edijs Kosmačevskis (4. klase).

Pamatskolu grupā 3. vieta piešķirta Kristai Ģēģerei (6. klase) un Lindai Saldavai (6. klase), 2. vieta – Vanesai Knodeļai (5. klase) un Evai Tomaševskai (5. klase), bet godpilnā 1. vieta – Gintam Vērdiņam (9. klase) un Kasparam Petrikam (9. klase).

Atzinības saņēma D. Riekstiņš, Rinalds Lipenītis, V.Mozga, J. Tomaševskis, M. Luste, R. Cīrulis, Rolalands Lipenītis, A.Berga, E.Suhotina, R.Grikpede, K. Vidiņa, A. Vērdiņa, L. Dumpe, K. Karlsons.

Katru gadu A. Kristons piešķir speciālbalvu. Šoreiz tā tika 9. klases skolniecei Elzai Šmitei par pagājušā gadsimta 60. gadu čemodānam atrasto jauno pielietojumu. Šim pusgadsimtu vecajam čemodānam ir savs stāsts. Tieši tas laikam spēcīgi uzrunāja Kristona kungu.

Kāda čemodāna stāsts

Es ilgus gadus biju pamests viens un nevajadzīgs drēgnā garāžā, kur visbiežākie ciemiņi aukstums, mitrums, peles un žurkas. Putekļi mani sildīja, zirnekļu tīkli tīstīja, gruži un čužas pieglaudās. Biju samierinājies ar savu nolemtību. Biju sācis ceļu pretī nebūtībai un soļoju jau ilgāk nekā trīsdesmit gadus.

Bet bija laiks, kad es jauns un moderns kā švītīgs kungs vidusskolu beigušai meitenei pie rokas pilns ar ķīmijas grāmatām un konspektu kladēm ceļoju no Vecpiebalgas uz Daugavpili. Nebija jau tā, ka turējos tikai pie rokas. Mani iecēla zirga ratos un 17 kilometrus pa zemes ceļu kratīja līdz Jaunpiebalgai. Jaunpiebalgā mēs ar studenti gaidījām vilcienu, lai brauktu līdz Abrenei, kur stacijā uz sola visu nakti nīkām, lai rīta agrumā ar citu vilcienu ceļotu tālāk uz Daugavpili, uz Pedagoģisko institūtu. Jaunā meitene nebaidījās no svešuma, melnās nakts, aizdomīgiem tipiem un māju tāluma, jo blakus taču biju es – nākotnes cerībām pielādēts koferis. Brūns, elegants, spožas dzelzs apkalts kā vislepnākā pūralāde. Es jau nebiju drēbju čemodāns, es – visdažādāko zinātņu gudrību nesējs. Līdz malām pilns ar mācīties alkām, centību un milzīgu gribasspēku.

Kas to lai zina, kā mans gājums pretim nebūtībai beigtos, ja garāžā neienāktu manas īpašnieces mazmeita un neizvilktu mani, veco grabažu, no vēl lielāku grabažu kaudzes, kas bija mani tagadējie ceļa biedri?

Mazmeita mani paņēma līdzi uz 21. gadsimta skolu. Mākslas darbu radīšanas dienā viņa tīrīja mani un spodrināja, lakoja. Pat smilšpapīru ņēma rokā un berza nost rūsu no kādreiz tik spožajiem stūru dzelzīšiem. Viņa atkal iepildīja manī grāmatas. Viņa domā, ka vienīgi grāmatās rodamas atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem. Un Lieldienu zaķis ar ligzdā sadētām olām atrada vietu manī. Tagad esmu kompozīcija, garīguma un senlaiku simbols. Mēs netiksim pie nākotnes, ja nenovērtēsim veclaikus. Vaļā atvērts, es pats atgādinu biezu grāmatu brūnos ādas vākos.

Daži sacīja – nekas īpašs jau no manis pēc pārvērtībām nav sanācis. Es neskumu, jo par gaumi nestrīdas. Esmu bezgala vienkāršs. Antīkais manī ir saglabāts, tāpat kā es glabāju grāmatas kā lielāko, nezūdošo vērtību.

Kāds vīrs ar mākslinieka aci manī saskatīja kaut ko īpašu un novērtēdams mainīja manu likteni. Nu es pārcelšos uz V. Jākobsona muzeju, kur, kā man stāsta, atrodoties kāda īpaša mugursoma. Ar to uz muguras nests kalnu gaiss un divi ķieģeļi, jo vīrs nedrīkst izlaisties. V. Jākobsona muzejā es jutīšos kā līdzīgais starp līdzīgajiem. Tur aizvien vēl skan tēlnieka balss: „Viss vienkāršais un neviltotais ir liels un skaists.”

Linda Šmite,

žūrijas komisijas pārstāve

Dzintras Sniedzes foto