faceboktwitter
lapas galvaKokneses novads

Vienas medaļas divas puses14.03.2019

"Baltiešu gredzens" (V. Kairišs, Latvijas  Nacionālais teātris) un "Aizved mani uz Hiršenhofu!" (L. Šmite, Latvijas Mediji) – vienas medaļas divas puses. Abos darbos centrā vācbaltieši, viņu pieķeršanās dzimtajai zemei, noslēpumi, mīlestība, sapņi, cerības, bērnu dzimšana, satiksme ar latviešiem un liktenīgais 1939. gads, kas pārvelk svītru visam vāciskajam Latvijā. Ir tikai viena būtiska starpība – viens ir stāsts par vācu aristokrātiju, muižniecību, baroniem un baronesēm, viņu pēctečiem, īsāk, par kungiem ("Kā bez kungiem? Bez kungiem nevar!"), bet otrs – par mazvāciem, iz ārāju kārtas nākušiem vācu tautas pārstāvjiem, kuri, dzīvodami kolonijā Vidzemē, netika pieņemti un atzīti ne no aristokrātiskājiem, izglītotajiem, turīgajiem vācbaltiešiem še, Baltijā, ne no valsts vāciešiem Vācijā.

Teātra izrādē skan Vāgnera mūzika, romānā – mutes ermoņiku spēle, saspēle. Izrādē centrālā vieta ierādīta zemei (biezā slānī nobērtām melnām smiltīm, kas veido gredzenu), un romānā būtiska ir zeme – piesmieta, pieķēzīta, pazemota, jo hiršenhofieši izrādījās nevis zemes kopēji, bet amatnieki un andelmaņi, kas, atstājuši zemi novārtā, dreijāja ratiņus, ģērēja ādas, cepļos cepa ķieģeļus.

 Zeme V. Kairiša režijā padarīta par daudzslāņainu tēlu: tā pacietīgi nes ik pēdu, glabā mirušos augumus un lielus noslēpumus, baro (kopš Latvijas neatkarības vācu pils apkārtnē visur aug tikai dārzeņi), grezno (bet agrāk bija rozes). Zeme vācbaltiešus saista ar senčiem, ar Livoniju ("Livonijas vairs nav, bet mēs vēl esam", saka vecā baronese), tādējādi garantējot drošu pamatu zem kājām, vietu, kurā iesakņoties (izrādē aktieri sevis noturēšanai rauš ap sevi smilšu kalnus).

1939. gada atspoguļojums abos darbos līdzīgs. Kā dižciltīgajam vācietim, tā mazvācietim  vienādi dziļi sāp dzimtās zemes pamešana. Vienāda ir histērija un panika, kas rodas no pēkšņās un veicīgās prom taisīšanās. Šaubīšanās, tirgošanās, līdzi vedamās un atstājamās mantas šķirošana, bet pāri visam senču zemes bēršana kabatās līdzi vešanai. Un vaivariņu pušķis smaržai no dzimtenes.

Zigfrīds fon Fēgezaks, pēc kura romāna radīta izrāde, salīdzina pilsētas vācbaltiešu izceļošanu ar to vācbaltiešu aizbraukšanu, kuri dzīvo lauku pilīs un muižās. Otrajiem to izdarīt daudz grūtāk, jo, esot tuvāk zemei, dziļāk ir laistas saknes. Dīvaini, ka rakstnieks ne ar vārdu nav pieminējis mazvāciešus, kuri šeit nodzīvotajos 173 gados iesakņojušies tikpat spēcīgi, cik tie, kas še mituši 700 gadus. Pārcirst sakni nākas kā vieniem, tā otriem.

Attiecības ar latviešiem katrā darbā rādītas atšķirīgi. Izrādē Madeleines brālis, valsts vācietis, nicīgi izturas pret latviešiem vien saprotamo latviešu valodu, nacionāli noskaņotajiem Latvijas Universitātes profesoriem, kuri atbilstoši latviešu valodas gramatiskajām formām pieprasa viņa uzvārda lietojumu  ar galotni "s". Viņam nepieņemama dzīve bez komforta – vannas, elektrības, automobiļa – un nospļauties uz vietējo sajūsmu par zemes leknumu, dabas skaistumu. Tieši viņš ir pārliecināts, ka tāda niecīga valsts kā Latvija nevar pastāvēt līdzās lielajām.

Latvieši, paaudžu paaudzēs vācu kungiem pazemīgi kalpojuši, pazemīgi to dara arī tad, kad viņi vairs nav kungi. Latviešu zemnieces, zīdījušas baronešu zīdaiņus, tos izaugušus uztver kā savus  bērnus. Tas nekas, ka kungi atņēmuši latviešiem zemi tiktāl, ka latviešiem zemes trūkuma dēļ pat vienā kapā jāguļas.

Romānā latviešu satiksme ar mazvāciem ir citāda. Augstprātīgais un lielīgais mazvācs nebiedrojas ar vietējiem dumiķiem, tikai Latvijas neatkarības gados satiksme uzlabojas. Savukārt latvieši necenšas savaldīt savu nepatiku pret sveštautiešiem, sviedru un asiņu sūcējiem, kaut savrupībā un noslēgtībā no ārpasaules dzīvojošie Iršu kolonisti tādi nekad nav bijuši. Asins un sviedru sūcēju slavu viņiem piespēlējuši vācu baroni. Romānā latvieši smejas par vācu žīdiem, utu bizēm, par viņu netīrību un zemkopja darba tikumu.

Izrādē teicamu lomu nospēlē lelles, bērni  ar pieaugušu aktieru sejām. Lelles kalpo kā saites ar bijušo laiku, kad galvenie varoņi vēl nebija dzīvi miroņi (tā tulkojama nemitīgā vārtīšanās pa zemi, gulēšana zemē kā beigtam un atkal augšām celšanās), bet bezrūpīgi, dažkārt seklu dzīvi dzīvojoši kundzēni. Dažbrīd aizskarošas veidojas viņu sarunas par zudušajām karietēm, greznajām kleitām, medībām, ar vaļējām durvīm savienotajām pils istabām. Arī romānā notiek atkāpšanās hiršenhofiešu sākotnē – līdz pat 1766. gadam, gan bez leļļu vai citu tēlu palīdzības.

Abos darbos atspoguļots Ulmaņa režīma gandarījums par vāciešu piespiedu izceļošanu. "Uz neatgriešanos!" tāda bija Latvijas oficiālā vācbaltiešu pavadīšana, kas tikai tagad ar radīto mākslas darbu palīdzību tiek atcelta. Ar līdzjūtību un sapratni ielūkojoties vācbaltiešu likteņos, mīlestībā uz mūsu kopīgo dzimteni un atstātajā mantojumā, ir mēģināts atdot kādu daļu no parāda Latvijas vēsturei un vācbaltiešiem.

Linda Šmite

 

Sazinies ar Kokneses novada domi
Pasākumu kalendārs
<>
Kokneses novada vēstis

Jaunākās galerijas


back to top