Drukas resursa adrese: http://koknese.lv/aktualitates1/telnieka_voldemara_jakobsona_120_gadu_svinibas_galdinos
Drukas datums: 10:00:08 22.08.2019

Tēlnieka Voldemāra Jākobsona 120 gadu svinības "Galdiņos"01.07.2019

29. jūnijā, Pēterdienā, Bebru pagasta "Galdiņos" svinēja tēlnieka un skolotāja Voldemāra Jākobsona 120. dzimšanas dienu. Mākslinieka domu un darbu paradīzē sirsnīgi gaidīti bija viņa bijušie skolnieki, kuri visai dzīvei paņēmuši līdzi sava skolotāja dzīves dotās atziņas, kā arī daudzi citi pagasta iedzīvotāji, kuriem ir svarīgi atcerēties mūsu dižā novadnieka vārdu. Lai arī tēlnieks dzimis ziemas vidū – 27. janvārī, šis gads  aizrit viņa jubilejas zīmē, un vasaras vidus bija īstais brīdis, lai "Galdiņu" pakalnā pieminētu skarbo patiesības kalēju un akmens modinātāju.

Atceres pasākums iesākās ar piemiņas brīdi Voldemāra Jākobsona mūža atdusas vietā Zutēnu kapsētā, kur viņam – vīram, kurš reiz uzkāpa augstākajās kalnu virsotnēs, pieder savs kalns, no kura noraudzīties uz savu skanošo kalvi. Visskaistākie vasaras ziedu pušķīši bija kā gaišs sveiciens sirmajam meistaram, kurš jau 45 vasaras zvaigžņu akmeņus kaļ debesīs.

Ir piepildījies mākslinieka sapnis, un jau 43 gadus viņa mājas ir atvērtas mākslas cienītājiem. Gaidot mākslinieka dzimšanas dienas pasākumu, SIA "Trīs muskatrieksti" tika izgatavotas sešas foto planšetes, izmantojot memoriālās mājas krājumā esošās fotogrāfijas, kas vēsta par „Galdiņu” saimnieka - mākslinieka, skolotāja, sportista un tūrista gaitām. "Jaunās planšetes ir vērtīgs un ilglaicīgs ieguldījums nākotnē," teic memoriālās mājas vadītāja Jolanta Pīķe. Pasākuma laikā memoriālajā mājā vēl bija skatāma pļaviņieša Linarda Skudras gleznu izstāde. Zīmīgi, ka izstādes autors savos skolas gados Pļaviņu ģimnāzijā zīmēšanu mācījies pie Voldemāra Jākobsona. 

Mūsu dižais jubilārs savu atdzimšanu ir piedzīvojis 2015. gadā  izdotajā rakstnieces Lindas Šmites romānā "Āmurbrālis, akmens cietais". Svinību brīdī "Galdiņos" skanēja fragmenti no grāmatas lappusēm, bet Bebru pagasta vokālā ansambļa "Nianse" un senioru jauktā kora "Alaine" dziesmotajos priekšnesumos dzirdējām Andra Kristona komponētās dziesmas, gan dziedājām līdzi latviešu tautas dziesmai "Upe nesa ozoliņu", kas bebrēniešiem ir kļuvusi gluži kā himna no laikiem, kad šeit tika godā celtas biškopības tradīcijas.

"Viss vienkāršais un neviltotais ir liels un skaists," bija pārliecināts Latvijas Mākslas akadēmijas absolvents, boksa čempions, aizrautīgs tūrists un jaunās paaudzes audzinātājs. „Viņš visu mūžu centās noskaidrot, vai cilvēkam pietiek ar vienkāršo dzīvi vien vai tomēr vajag ko vairāk. Visu mūžu viņš vairījās no izlikšanās, teātra spēlēšanas. Tāpēc nevilka mugurā lepnus svārkus, nesēja kaklasaiti. "Atmetīsim visu nevajadzīgo, lieko, māksloto, būsim vienkārši, patiesi! Mēģināsim saskatīt skaistumu dabiskumā!” – Voldemārs Jākobsons novēlēja saviem skolniekiem un laikabiedriem," lasām Lindas Šmites grāmatas lappusēs.

 Arī Voldemāra Jākobsona skolnieki ar siltiem pateicības vārdiem atminējās savu skolotāju. Uldis Filipsons pastāstīja, kā Voldemārs Jākobsons savu audzināmo klasi aizvedis uz Rīgu pie Brīvības pieminekļa, kur pirmo reizi lauku bērni izdzirdējuši tēlnieka Kārļa Zāles vārdu. Padomju gados tā bija liela uzdrīkstēšanās. Jānis Midegs, atsaucoties uz iepriekš lasītajiem Lindas Šmites grāmatas fragmentiem, kuros tika minēts kā studiju laikā Voldemārs Jākobsons savā darbnīcā uz valsi uzlūdza negaidītu viešņu un, kā dejā griezies ar Pļaviņu ģimnāzistēm, atcerējās skolotāja sacītos vārdus: "Beidzot skolu, ikvienam jāprot dejot valsis!" Jānis Liepiņš, gadu ziņā dižākais no bijušajiem Jākobsona skolniekiem, atminējās, ka viņa klasē mācījušies četri Jāņi Liepiņi. "Lai skolotājam būtu vieglāk tikt ar mums galā, viņš mūs sauca pēc māju vārdiem. Es biju Jānis no "Smiltainēm". Paldies viņam par to, ka iemācīja mūs nebaidīties no dzīves grūtībām un vienmēr turēt doto vārdu!" Savukārt Ainārs Krēsliņš pastāstīja, kā klases puikām skolotājs mājturības stundā iemācīja gatavot putnu būrīšus. Aināra gatavotais putnu būris vēl tagad redzams pie "Galdiņu" mājas sienas, kas simboliski apliecina, ka skolotāja mūžs turpinās viņa audzēkņos.

Kā pasākuma kopdziesma izskanēja šo rindu autores un Andra Kristona radītais veltījums atmodinātajiem akmens tēliem "Galdiņos". Arī skulptūrai ar nosaukumu "Salst": "Saki, vai tev nesalst vairs, mana Pērses meitene? Tur, kur Pērses viļņi plūst, reiz biji zelta pienene."

Mūsu senči līgoja no Jāņiem līdz Pēteriem. Pasākuma noslēgumā draudzīgi aplīgoti un pie kupliem ozollapu vainagiem tika kora "Alaine" ilggadējais dziedātājs – šīs dienas gaviļnieks Pēteris Stuburs un Voldemāra Jākobsona audzinātās klases zēni, kuri vienmēr atbalsta "Galdiņu" pasākumus: Uldis Filipsons, Andris Kristons, Jānis Birkāns un Uldis Straume. No sava izcilā skolotāja brašie kungi ir mantojuši staltu, vīrišķīgu stāju un stipru garu. Lai arī turpmāk viņiem piemīt latviešu ozola spēks un izturība! Sirsnīgs paldies ansambļa "Nianse" dalībniecēm un vadītājai Liānai Haritonovai, senioru jauktā kora "Alaine" dziedātājiem un diriģentei Silvijai Cīrulei par brīnišķīgo sniegumu, godinot mūsu novadnieka bagāto mūžu.

Paldies visām čaklajām rokām, kas rūpējās, lai "Galdiņu" mājās notiktu svētki, īpašs paldies Inesei Osma par glīti saposto mākslinieka atdusas vietu! Paldies par atbalstu Andrim Kristonam, kā arī Agitai Eglītei par skaisti uzklāto un gardo svētku cienastu galdu!

 "Svētku pasākumā divi cilvēki no saviem personiskajiem arhīviem uzdāvināja memoriālās mājas krājumam unikālas fotogrāfijas, kurās reiz iemūžināts Voldemārs Jākobsons skolotāja gaitās," teic Jolanta Pīķe. Tātad, Voldemāra Jākobsona vārds skan šodienā.

Kalti, āmuri, slēpes, vīzes un varenie slēpotāju zābaki, grāmatas, vairāk kā piecdesmit skulptūras, starp viņiem sirmā, mīļā "Kukažiņa", "Mazais gans", "Tautumeita", "Saimniece", "Lācis kārumnieks" dzīvo savu dzīvi "Galdiņu" mājās. Liekas, ka meistars ir tikai uz brītiņu izgājis tēva ābeļdārzā… Tūlīt viņš pārkāps slieksni, cels plecos mugursomu un dosies pasaules ceļos.

Sarmīte Rode

Lidijas Degtjarevas foto