Drukas resursa adrese: http://koknese.lv/aktualitates1/pastaiga_pa_hirsenhofu
Drukas datums: 00:42:33 26.05.2019

Pastaiga pa Hiršenhofu22.02.2019

15. februārī ceļu uz Iršiem klāja ledus spogulis, bet tik daudzus rakstnieces Lindas Šmites talanta cienītājus vienoja vārdi, kas likti viņas jaunā romāna nosaukumā: "Aizved mani uz Hiršenhofu!" Grāmatas atvēršanas svētki omulīgajā Iršu pagasta pārvaldes zālē izvērtās kā sirsnīga pastaiga pa seno Hiršenhofu. Paldies Iršu pagasta bibliotēkas vadītājai Dacei Grelei un Iršu pagasta pārvaldei par lieliski noorganizēto pasākumu! Tikšanās brīdī pasākuma apmeklētāji varēja aplūkot Lindas Šmites izdotos darbus, kuri atrodami bibliotēkas krājumā un kuriem tagad piepulcēsies trīspadsmitā grāmata - īpaša dāvana Iršu pagastam un ikvienam lasītājam.

Pasākumu atklājot, Iršu mazās gaismas pils saimniece Dace Grele aicināja klātesošos iekāpt laika mašīnā, lai ieraudzītu, kā pirms 253 gadiem izveidojās vācbaltu kolonija ar nosaukumu Hiršenhofa. "Kolonisti runāja vācu mēlē, ģērbās nedaudz savādāk kā bija pieņemts latviešu zemniekam. Visi dzīvoja vienādās koka mājās un apsaimniekoja zemi, bet amatniecība un tirgošanās viņiem padevās daudz labāk. Hiršenhofas iemītnieki darbojās dažādās biedrībās, organizēja kultūras pasākumus, bērni mācījās četrās skolās. Apkopotie vēstures fakti liecina, ka vācu kolonijā dzīvojuši ap pieci tūkstoši cilvēku. 1939. gadā Hiršenhofa piedzīvoja savu norietu," tā kolonistu dzīvi Iršos īsi raksturoja Dace Grele.

Linda Šmite, sasveicinoties ar kuplo pasākuma apmeklētāju pulku, sacīja, ka priecājas redzēt iršēniešus kopā ar ciemiņiem no Sausnējas, Liepkalnes, Pļaviņām, Ērgļiem un Kokneses, jo šīs nosauktās vietas ir pieminētas romāna lappusēs.

Grāmatas autore ir palikusi uzticīga dzimtajai Liepkalnei, kur dzīvo ar savu ģimeni, bet viņas darbadienas aizrit skolotājas darbā Bebru pamatskolā. Dzīvojot trīs kilometru attālumā no Iršiem, Hiršenhofas pierobežā, līdz 90. gadu sākumam viņa neko daudz par vācu koloniju nebija zinājusi, jo to sargāja noklusējuma mūris, kuru pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sāka drupināt uz zaudēto dzimteni atbraukušie kolonisti un viņu pēcteči. Sarunā ar lasītājiem, Linda atklāja: "Tā bija diezgan ilgi auklēta ideja, kas 2016. gada vasarā Hiršenhofas 250. gadskārtas atceres pasākumā pārvērtās par iekšēju nepieciešamību - Latvijas simtgadē izstāstīt lasītājiem par Baltijā lielāko vācbaltu koloniju." Iršu pagasta pētnieces Valdas Kalniņas apkopotie materiāli Pērses sākumskolas vēsturiskajā ekspozīcijā, bibliotēkas vadītājas Daces Greles novadpētniecības vākums, tai skaitā Iršu jauniešu zinātniski pētnieciskie darbi – tas viss bija labs atspēriens darba sākšanai. Nozīmīgs informācijas avots bija portāls www.periodika.lv , kur no dažādiem laikrakstiem izdevies atrast ziņas par kolonistu saimniekošanu. No izdevumos "Dzimtenes vēstnesis" un "Zemkopis" iegūtajām tirgus ziņām radās priekšstats par vāciešu izturēšanos un raksturu. 2016. gadā aizsāktais darbs turpinājās līdz 2017. gada novembrim, bet pagājušā gada sākumā tika iesniegts izdevniecībai "Latvijas Mediji". Linda atzinīgus vārdus veltīja grāmatas redaktorei Ilzei Brēmerei, ar kuru kopā tika paveikts liels darbs. Viņa atklāja: "Man bieži jautā par romāna saistību ar aizvadītajā gadā iznākušo Arta Pabrika kultūrvēsturisko eseju par Hiršenhofu. Vienīgā saistība ir tā, ka ir izmantoti tie paši notikumi un fakti, kurus Artis Pabriks izstāsta publicistiskā valodā, bet mans darbs ir radīts mākslas valodā caur mākslas tēliem, ir izpušķotāks un pārspīlētāks, lai lasītajiem būtu interesantāk un atmiņā paliekošāk. Romāns tika rakstīts laikā, kad klajā nāca Gata Ozoliņa novada folkloras vākums "Ērgļu vērtums". Tā bija mana medus maize, jo no šī darba izmantotajiem sakāmvārdiem un frazeoloģismiem mana valoda dzirkstī. Romānā lasāmas arī anekdotes par vāciešiem, kas iegūtas no Ērgļu teicējiem etnogrāfiskajās ziņās."

Autore piebilda, ka viņas mērķis nav bijis kolonistus uzcelt uz pjedestāla vai noniecināt. Tikai mazliet ar smaidu izteikt viņu cilvēciskās īpašības un vājības. "Es kolonijas iemītniekus rādīju tādā gaismā, kādā izlasīju laikrakstos un uzbūru savās sajūtās. Vēl viena saistība ar Ērgļiem ir sakarā ar Blaumani. Rakstnieks, braukdams uz Kokneses dzelzceļa staciju, bieži saticis kolonistus. Āpšu krogā pie krodzinieka, arīdzan kolonista, mēdzis iedzert alu. Lūk, viens gadījums, kas liecina par kolonistu attieksmi un humora izjūtu. Krodzinieks atkorķē vienu alus pudeli, bet tajā ir muša, atkorķē nākamo – arī muša. Blaumanis neapmierināts, bet krodzinieks bilst: "Ko jūs neteicāt, ka grib al bez muš!''"

Sausnējas vārds romānā pieminēts saistībā ar Ozolmuižas krogu. 1913. gada 17. jūnija "Dzimtenes vēstnesis" numurā minēts fakts, ka 1. jūnijā pie Ozolmuižas noticis tirgus. Viens no Iršu kolonistiem iepriekšējā vakarā ieņēmis visas labākās vietas, kuras pēc tam draugiem atdevis.

Arī Liepkalnē kolonistu laiki labi zināmi. Ķeizariene Katrīna II pēc Ziemeļu kara vācu tautības cilvēkus Iršos nometinot, izdeva pavēli, ka viņi nedrīkst savu draudzi dibināt. Kolonisti to ievēroja un gāja luterāņu draudzē Liepkalnes baznīcā, kā arī Liepkalnes kapsētā ir viņu kolonistu atdusas vietas.

Romānā nav tikai atspoguļota Hiršenhofas vēsture, bet arī 90. gadu sākums. Autore atzina, ka ir mēģinājusi restaurēt atmiņās laiku, kad mēs no biedriem kļuvām par kungiem, kā atteicāmies dziedāt vienu himnu un mācījāmies savu tautas lūgšanu. Linda atklāj: "Atsedzās skaudri noslēpumi un likteņi. Mainījās vietējo iedzīvotāju sajūtas, domas un palikušo vācu māju vērtība. Tas viss manu izdomāto varoņu Rozes Kalniņas un viņas mazmeitas Gabrielas vēstures pagrieziena izraisītajos pārdzīvojumos, kas aizsniedzas līdz kolonijas sākotnei 1766. gadā. Galvenajai varonei Rozei Kalniņai nav nekāda saistība ar Iršu Kalniņiem. Devu viņai šo uzvārdu, jo tas ir latviešiem ļoti raksturīgs uzvārds. Viņas mazmeita Gabriela, pusaugu meitene, ir izaugusi ģimenē ar latviskām vērtībām. 90. gadu sākumā viņai nākas saprast, ka viņa ir pa daļai vāciete, ko vecmāmiņa ir noklusējusi. Meitene ir nelaimīga, jo, tāpat kā es, ir augusi laikā, kad mūs „baroja” ar filmām par karu, kur vācieši nav pozitīvie tēli. Viņai ir grūti pieņemt, ka Vācijā viņai ir brālēni un māsīcas, bet vecmāmiņai viss, kas ir tālumā, ir dziļi sirdī. Tiem, kuri aizbrauca, šī bija vienīgā dzimtene, tā nebija atgriešanās tēvijā."

Tikšanās reizē rakstniece pastāstīja kā ar pavisam nelieliem faktiem: no Valijas kundzes stāstītā par krustdūrienā izšūtu Liepkalnes baznīcu, Ivetas Hveckovičas teikto par Iršu aptieku,  ir iztēlē radījusi stāstus nodaļu garumā.

Tomēr autore uzsver, ka prototipi nav jāmeklē, romāns balstīts uz patiesiem notikumiem, bet personāži un uzvārdi ir mainīti. "Ja romānā pieminēts ceplis,  nevajag to vietu meklēt īstenībā, jo noteikti esmu to pārcēlusi kaut kur citur. Māra Zālīte "Piecos pirkstos" ir darījusi tāpat, lai neviens neko nepārmestu un nejautātu. Īsts ir tikai Bulandu pilskalns un Iršupīte. Bulandu pilskalnam romānā īpaša loma. Guntis Eniņš ir teicis, ka mēs esam pilskalnus aizmirsuši, uz Latvijas simtgadi atstājuši krūmos ieaudzētus, bet tās ir mūsu senču pulcēšanās vietas, Dieva padoma ņemšanas vietas. Priecājos, ka Iršu ļaudis savu pilskalnu tur godā," uzsvēra Linda.

Lai lasītājiem nebūtu garlaicīgi, romānā neiztikt bez intrigām, kuras autore meistarīgi šķetina, neļaujot uzreiz atminēt patiesību. Izrādās, ka Rozei Kalniņai Vācijā ir meita Klāra, kuru nav satikusi 50 gadus. Vai viņām būs lemts satikties un vienai otru apskaut? Vēl viena intriga saistās ar Rozes vīra brāli, kurš Hiršenhofā organizētajā darba nometnē ir propagandējis hitlerisma idejas. Šāds notikums romānā radīts, atsaucoties uz 1933. gada 20. augusta Saeimas stenogrammas, kurā atklāts, ka minētajā darba nometnē šāda aģitācija ir veikta. Intrigas nesēji ir arī laulātais pāris Mačs un Kača – naivi, aprobežoti ļautiņi, kuri staigā pa mājām, pārdodami baumas, bet romāna beigās kļūst par preses zvaigznēm.

Grāmatas vāka noformējumā redzama bijusī Iršu kolonistu pagastmāja savā jaunībā un mūsdienās.

Iršu pagasta vokālā ansambļa un Madaras Jankalānes muzikālie priekšnesumi pasākumam piešķīra vēl emocionālāku nokrāsu.

Grāmatas atvēršanas svētkos Linda izteica savas pārdomas: "Gundega Repše ir romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" idejas autore. Brīnos, ka neviens no rakstniekiem nepaņēma šo laika nogriezni no 1766. līdz 1939. gadam par Baltijas lielāko vācu koloniju. Laikam atstāja man!"

Izdevniecības "Latvijas Mediji" pārstāve Inga Ābelīte, sveicot grāmatas autori un lasītājus, sacīja: "Mani neizbrīna, kāpēc neviens no rakstniekiem neuzņēmās rakstīt par šo laika posmu, jo neviens labāk par Lindu nebūtu uzrakstījis! Šogad izdevniecībai "Latvijas Mediji" ir īpašs gads, jo mēs svinam 20 gadu jubileju. Mums ir prieks, ka šajā gadā pirmā izdotā grāmata ar jubilejas moto ir romāns "Aizved mani uz Hiršenhofu!" Izdevniecībai "Latvijas Mediji" tāpat kā lielajai māsai "Latvijas avīzei" ir vienmēr bijis svarīgi stāstīt latviski par svarīgo Latvijai. Iedzīvotāju atsauksmes liecina, ka latvietim ir svarīgi iepazīt savu zemi un apzināties savas saknes. Lindas grāmata šajā ziņā ir brīnišķīgs piemērs, jo sev raksturīgā manierē, ar prasmīgu valodas bagāžu, viņa ir uzbūvējusi stāstu par vairākām paaudzēm vēsturisku nostāstu bagātā vietā. Kad mēs braucot ieraudzījām norādi ar Iršu vārdu,  manās acīs pavīdēja tas, ko es redzēju tagad, gan arī tā krāšņā aina, kuru, pateicoties Lindas grāmatai, esmu uzbūrusi savā galvā. Šodien jūsu kuplais skaits dod pārliecību, ka Irši ir viena varena vieta!" Par jauko sadarbību Ingas Ābelītes paldies izskanēja arī bibliotēkas vadītājai Dacei Grelei.

Kokneses novada domes pārstāvji, sakot paldies Lindai Šmitei par ieguldījumu mūsu novada kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanā, novēlēja nākotnē uzrakstīt grāmatu par Koknesi. Sausnējas pagasta pārvaldes vadītāja Elita Ūdre atklāja savas gaišreģes spējas, jo Hiršenhofas jubilejas pasākumā, sastopot Lindu, iedomājusies, ka viņa noteikti uzrakstīs grāmatu par Iršu senatni. Tā arī noticis! Ziedus un laba vēlējumus grāmatas autore saņēma no iršēniešiem, dzimtās Liepkalnes ļaudīm, Sausnējas muzeja un "Braku" saimes. "Braku" muzeja vadītāja Zinta Saulīte pastāstīja par ceļiem, kas mijušies kopā un novēlēja Lindai turpināt savu sūtību – rakstīt! "Ir cilvēki ar misijas apziņu. Linda ir viena no tiem, jo ar viņas veikumu skan Iršu vārds. Tas iedrošina arī mūs sarosīties un uzrakstīt savu grāmatu par Iršiem!" – sacīja Iveta Hveckoviča. Iršu pagasta pārvaldes vadītāja Raina Līcīte izteica daudzu pagasta iedzīvotāju domas: "Paldies par mūsu mazā pagasta iecelšanu saulītē!" Valda Kalniņa piebilda, ka būs jāraksta otra grāmata par Hiršenhofu, jo klāt nākuši jauni fakti!

"Zīmīgi, ka mana pirmā grāmata iznāca 2009. gadā izdevniecībā "Lauku Avīze", ar jauno romānu tajā pašā izdevniecībā (nesen mainīts nosaukums uz "Latvijas Mediji") noslēdzies desmit gadu cikls rakstniecībā. Pašlaik strādāju pie grāmatas par Valentīnu Skulmi, arī ar "Latvijas Medijiem" sadarbība turpināsies," pateicoties sveicējiem, sacīja Linda.

Svētku noslēgumā pasākuma apmeklētāji tika aicināti uz gardu pacienāšanos, kā arī ikviens varēja iegādāties jauno grāmatu un iegūt rakstnieces autogrāfu.

Linda smaidot teic: "Pirmo reizi grāmatas atklāšanas svētkos autogrāfus rakstīju 40 minūtes!" Gandarīta par svētku norisi ir "Latvijas Mediji" pārstāve Inga Ābelīte. "Iršu ļaudis patīkami pārsteidza ar savu lielo ieinteresētību. Bieži vien Rīgā uz jauno grāmatu prezentācijas pasākumiem atnāk daudz mazāk interesentu. Līdzi atvestās 100 grāmatas ir veiksmīgi atradušas savus lasītājus!"

Sarmīte Rode

Anitas Šmites foto