Drukas resursa adrese: http://koknese.lv/aktualitates1/izstade_kokneses_cimds
Drukas datums: 11:07:02 06.12.2019

Izstāde "Kokneses cimds"11.05.2017

Lepojoties ar savām Kokneses vērtībām un lokālajām tradīcijām, ar vēlmi celt tās gaismā - Kokneses Tūrisma centrs sadarbībā ar biedrību "Baltaine" ir devis iespēju ieraudzīt šo bagātību arī citiem. IZSTĀDE "Kokneses cimds" iedvesmojās no Mirdzas Slavas grāmatas "Latviešu rakstainie cimdi", kurā ir pieci Kokneses cimdu raksti!

Pavisam apskatāmi septiņu rokdarbnieču adītie darbi. Izstāde apskatāma Kokneses novada domes ēkas 1. stāva vestibilā, Melioratoru ielā 1 - Kokneses Tūrisma centrā. Laipni visi aicināti!

Latviešu rakstainie cimdi.

Latviskā cimda filozofija ir unikāli bagāta savā rakstu daudzveidībā, krāsu salikumā un pielietojumā. Latviešu cimdi visspilgtāk izsaka latvisko gaumi, radošo prieku un izdomu, amata prasmi, latvisko pasaules izpratni. Cimdi ir viena no īpatnējākām un skaistākām latviskās identitātes izpausmēm, kas turpina saglabāties arī mūsdienās. Arheoloģiskie izrakumi liecina par to, ka cimdu adīšanas un valkāšanas tradīcijas Latvijā sākušās ap 10.gs. Tie ir visvecākie cimdu paraugi visā Ziemeļ- un Austrumeiropā. Ir etnogrāfiskie pētījumi un cimdu rakstu zīmējumu un cimdu paraugu uzkrājumi, kā arī norādīti ceļi, pa kādiem attīstījies raksts un adīšanas tradīcijas. Cimdu raksti un cimdu paraugi vairākos tūkstošos uzkrāti Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta zinātniskajā arhīvā un Latvijas muzeja Etnogrāfijas nodaļā. Ir izdotas vairākas cimdu rakstu grāmatas.

Ar cimdiem rokās latvieši strādāja (darba cimdi) un īpaši greznojās (goda cimdi). Ir pierādīts, ka neviena tauta cimdus nelieto tādā daudzumā, kā latvieši. Latvietim cimdi ir ne tikai praktisks apģērba gabals, bet arī priekšmets ar dziļu simbolisku jēgu - tā saucamie dāvināmie vai ceremoniju cimdi. Cimdu simboliskā loma latviešu tautas sadzīvē un svētku (godu) rituālos visspilgtāk izpaužas dažādos dzīves gadījumos, kad cimdu pāris tika lietots kā dāvana vai ziedojums. Līdz pat 19.gs.vidum cimdu «sviešanai» bija maģiska nozīme, tā it kā nodrošināja sekmes mājas darbos un veicināja turību. Svarīga ir cimdu ziedošana, nodrošinot dzimtas turpināšanu gan gaidībās, gan dzemdībās, kā arī kristību ceremonijās. Laicīgi tiek adīts cimdu pūrs bērēm, gatavojoties aiziešanai mūžībā. Dāvātos cimdus nevalkāja, bet glabāja kā dzimtas relikviju no paaudzes paaudzē.

Dzimstot pirmajam bērnam, cimdi doti tuviniekiem. Cimdi jādod kristībās kūmām un mācītājam. Kad bērnu pirmo reizi ņēma līdzi uz baznīcu, cimdus atstāja baznīcā. Ja meita iedeva puisim cimdu pāri, tā bija saderināšanās zīme. Senākie zināmie cimdi ir līgavaiņa cimdi, kas adīti īpaši kāzām. Ejot laulāties, līgavai un līgavainim rokās bija balti, grezni izrakstīti pirkstaini cimdi. Līgavai pūrā bija vajadzīgi trīssimt līdz piecsimt pāru cimdu, daļa no tiem kāzu rituāla laikā tika atdāvināti. Cimdu pāri saņēma ne tikai izredzētais līgavainis, bet arī viņa precinieki. Līgavas pūra vedējs cimdus sprauda pie cepures jau pirms kāzām. Pūra govīm cimdus uzkāra uz ragiem. Pēc laulībām cimdus atstāja baznīcā uz altāra. Cimdus met, ienākot sētā, izkāpjot no ratiem, ieejot istabā. Nerunājot nemaz par līgavaini un viņa vecākiem, cimdus saņēma itin visi vīra tuvinieki, kā arī kāzu muzikanti, vedēji, viesi. Pēc tam ik pa solim bija jāziedo visai saimniecībai - maizes krāsnij, akai, zirgu stallim, kūtij, sētai, dārzā augļu kokiem un krūmiem, bišu stropiem. Īpaša vieta bija pirts- tur cimdus lika uz sliekšņa, lāvas, krāsns. Dāvātās veltes pēc tam vīramāte uzlasījusi.

Gaida mani tautiņās,

Gaida lieli, gaida mazi.

Manis pašas tā negaida,

Kā tā mana pūra gaida.

Goda cimdus vilka rokās rudenī, Mārtiņos, kaujot gaili uz apkūlībām. Katrai latviešu meitenei jau ap 10 gadu vecumu bija jāsāk adīt cimdi. Meitene ņēma adīkli līdzi ejot ganos. Neadīja ilgi- meita cimdu pāri paguva noadīt vienas dienas laikā. Vēl grūtāk gāja kalpa meitai- vajadzēja adīt saimniecei un arī sava pūra darināšanai bija jāatrod laiks:

Adīdama, rakstīdama

Brāļiem nesu launadziņu.

Cimdu adīšana, tai skaitā rakstu sacerēšana, krāsu salikšana, sagatavoja meiteni visai turpmākai dzīvei. Izejot pie vīra, meitai pūrā bija saadīti vairāki simti rakstos un krāsās neatkārtojami cimdu pāri. Tikai bērēm domātos cimdus adīja vecākas sievas. Noteikti ornamentu un krāsu uzbūves principi rosināja adītājām sacerēt arvien jaunas un interesantākas cimdu kompozīcijas, jo neviens cimda pāris nedrīkstēja tikt atkārtots pilnībā. Tieši rakstu un krāsu variēšana pierāda latviskā cimda estētisko vērtību. Interesanti atzīmēt, ka katrā Latvijas novadā bija savas cimdu adīšanas tradīcijas. Atšķirības vērojamas ne tikai krāsu kompozīcijās, bet arī rakstu sacerēšanā. Cimda kompozīcija sastāv no vaļņa daļas, delnas un plaukstas daļas. Īpaša loma ir vaļņa daļai, jo tā sedz un silda cilvēkam ļoti svarīgo delma locītavu. Pulsa sildīšanai piemērota gan īpaša adīšanas tehnika, gan ornamentālais raksts. Visparastākais delnas un plaukstas rotājošais elements ir pamatu klājošais raksts. Rakstaino cimdu izteiksmīgākais rotājums novietots delnas daļā. Bagātie raksti mudina skaidrot ornamentu mitoloģisko un filozofisko nozīmi atbilstoši seno latviešu pasaules uztverei un ticējumiem.

Mūsdienu dzīves ritums arī cimdu adītājas darbā ir ieviesis korekcijas. Cimdu raksti kļuvuši vienkāršāki, cimdi tiek adīti ar veikalā nopērkamo dziju, kurai ir visai pieticīga izvēle- gan raupjumā, gan krāsu ziņā. Lai noadītu senā cimda kopiju, amata meistarei nepieciešamas īpašas zināšanas, iemaņas un pacietība, jāziedo daudz laika uzzīmējot rakstu pa rūtiņām, sagatavojot īpaši smalku vilnas dziju (25–30 valdziņu uz katras adatas), sakrāsojot atbilstošos toņus. Tādēļ šādu rakstu adītāju kļūst arvien mazāk, jo daudz vieglāk adīt mūsdienīgu cimdu ar pašas sacerētu rakstu, izmantojot rupju, rūpnieciski krāsotu dziju (15–20 valdziņu uz katras adatas).

Informācijas avots: Izmantoti Tautas tērpu centra SENĀ KLĒTS materiāli un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izdotās grāmatas „Latviešu tautas tērpi”I, II un III daļa.