Drukas resursa adrese: http://koknese.lv/aktualitates1/izstade_daugavai_but_voldemara_jakobsona_skulptura_salst
Drukas datums: 18:39:59 08.04.2020

Izstādē „Daugavai būt” Voldemāra Jākobsona skulptūra „Salst”18.09.2017

No 21. septembra līdz 17. decembrim Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM), Brīvības bulvārī 32, Rīgā, varēs aplūkot izstādi "Daugavai būt". "Uz vērienīgo izstādi no tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālās mājas – muzeja Bebru pagasta „Galdiņiem”  kā deponējums aizceļojusi mākslinieka skulptūra ar nosaukumu „Salst”. Savukārt  Lindas Šmites grāmata "Āmurbrālis, akmens cietais" ir muzeja "Galdiņi" dāvinājums," stāsta Justīne Pastore, tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālās mājas - muzeja vadītāja.

No 1938. gada līdz 1965. gadam šī nelielā granītā veidotā skulptūra koknesiešus un tūristus priecēja Pērses krastā pie dižā Pērses upes ūdenskrituma. Lai arī mākslinieks savam darbam bija devis nosaukumu "Salst", vietējie iedzīvotāji un Pērses apjūsmotāji to dēvēja par Pērses meiteni. Vecākās paaudzes koknesieši stāsta, kā bērnībā ar vecākiem devušies uz Pērses krastu, kur mīļākā vieta bijusi pie ūdenskrituma un Jākobsona granīta meitenes. Kad sākās Pļaviņu HES celtniecība un Pērses ūdenskritumam draudēja iznīcība, Voldemārs Jākobsons Pērses meiteni pārveda uz mājām - saviem "Galdiņiem", kur tā joprojām dzīvo savu dzīvi un glabā atmiņu stāstus par laiku, kad klausījās, kā čalo Jākobsona mīļākā upe Pērse.

Irina Zeibārte, LNVM direktora vietniece zinātniskajā darbā, informē: „Izstādes „Daugavai būt”  pamatā ir divi ar latviešu likteņupi Daugavu saistīti notikumi: 1958.-1959. gada sabiedrības cīņa par Kokneses kanjona un Staburaga saglabāšanu, ceļot Pļaviņu hidroelektrostaciju (HES) un 1986.-1987. gada kampaņa par Augšdaugavas glābšanu no Daugavpils HES celtniecības rezultātā draudošās ielejas applūdināšanas. Abi notikumi iezīmējās ar plašām parakstu vākšanas kampaņām, iedzīvotāju protesta vēstulēm un publikācijām Latvijas PSR preses izdevumos. Sekoja Latvijas kompartijas un Kremļa varas pretuzbrukumi, arī publikāciju aizliegumi. Pirmā cīņa beidzās ar sabiedriskās domas apspiešanu un ignoranci, bet otrā sekmējās, jo tika pieņemts tālaika PSRS praksē unikāls lēmums par jau iesākta industriāla objekta celtniecības pārtraukšanu. Abos gadījumos Daugavai kā dabas vērtībai un nacionālā simbola aizsardzībai ir plaši un dziļi sociālpolitiskie konteksti.” Izstāde tapusi sadarbībā ar Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeju, Daugavas muzeju, tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālo muzeju, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, galeriju “Jēkabs”, Latvijas Valsts arhīvu, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu, Latvijas Valsts vēstures arhīvu, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Jāni Ivaru Padedzi, Andreju Verhoustinski, Arvīdu Barševski. Tās veidotāji – Dainis Īvāns, Aleksandrs Mirļins un Liene Andrejsone uzdod mūžseno jautājumu: vai cīņa ir galā? Vai Daugavu nekas vairs neapdraud? 

Sarmīte Rode