Garīga rakstura traucējumi mūsdienu Latvijā – pieredzes, stereotipi, atbalsta iespējas16.10.2019

Pilsoniskā sabiedrība, sociālā iekļaušanās un indivīda tiesības – tie ir jēdzieni, ar ko pēdējā laikā saskaramies arvien biežāk. Tomēr neraugoties uz augošo sabiedrības informētību, joprojām baidāmies, norobežojamies un atsakāmies pieņemt faktu, ka cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem ir tieši tādas pašas tiesības, vēlmes, sapņi kā ikvienam no mums. Cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem pavada aizspriedumu, mītu un stereotipu ēna, ko kliedēt var tikai izmaiņas domāšanā un attieksmē. Labklājības ministrijas un Veselības ministrijas kopīgi organizētajā sarunā "Garīga rakstura traucējumi mūsdienu Latvijā – pieredzes, stereotipi, atbalsta iespējas”,  kas notika šī gada jūnijā Cēsīs, sarunu festivāla “Lampa” ietvaros, tika skaidrota esošā situācija un tās cēloņi, kā arī sniegtas atbildes uz jautājumu – ko mēs, kā sabiedrība, varam darīt citādāk?

Haralds Burkovskisžurnālists, diskusijas moderators: Galvenais šīs sarunas fokuss ir par lielām, sistēmiskām pārmaiņām un to mērķiem Latvijā. Mēs runājam par divdesmit diviem tūkstošiem cilvēku, kuriem saistībā ar garīga rakstura traucējumiem ir noteikta pirmās vai otrās grupas invaliditāte. Daudzi zina, ka pašreizējā situācijā, kas Latvijā ir mantota pēcpadomju inercē, daudzi šie cilvēki atrodas institucionālajā aprūpē (ilgstošās sociālās aprūpes institūcijās, šeit un turpmāk, autora piezīme). Šobrīd jau vairākus gadus, ļoti mērķtiecīgi tiek īstenotas aktivitātes, lai šo institucionālo aprūpi mazinātu un veidotus jaunus sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Kas tas patiesībā ir? Ko tas nozīmē? Kādi ir lielie mērķi, ko mēs gribam panākt ar deinstitucionalizācijas projektu?

 Haralds Burkovskis, žurnālists, sarunas moderators:

Divdesmit diviem tūkstošiem cilvēku Latvijā, saistībā ar garīga rakstura traucējumiem, ir noteikta pirmās vai otrās grupas invaliditāte. Jau vairākus gadus, mērķtiecīgi tiek īstenotas aktivitātes, lai institucionālo aprūpi šiem cilvēkiem mazinātu un veidotus jaunus sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Ko mēs gribam panākt ar deinstitucionalizācijas projektu?

Ilze ViņķeleVeselības ministre: Mēs runājam par dzīvu cilvēku likteņiem un turklāt par tādu cilvēku likteņiem, kam jau tā pat klājas grūtāk. Kas ir mērķis? Mērķis ir, iespējami, cilvēciska, humāna attieksme, palīdzība laikus, un iespējami patstāvīgāka un pilnvērtīgāka dzīve. Ja tas ir saņemams ārpus institūcijām, tad ārpus institūcijām. Ja tās ir institūcijas, tad, lai cik tas neskanētu stereotipiski,  lai tās ir, patiesi, ar cilvēku centrā. Tas ir tas, kādēļ institūcijas pastāv, nevis, lai nodarbinātu noteiktā novadā cilvēkus. Tas mērķis ir arī jūtīgāka sabiedrība kopumā, un iespējami agrīnāka traucējumu uztaustīšana tiem cilvēkiem, kuriem varētu būt psihiskas dabas problēmas. Kas nozīmē arī izglītotāki ģimenes ārsti, skolotāji. Savā veidā tāds tīkls, kurā mēs redzam drošības sajūtu katram no sabiedrības locekļiem. Ja viņam sametās kaut kas ar psihisko veselību, tad ilgstošās aprūpes institūcija, lai nav vienīgais risinājums.

Haralds Burkovskis: Mūsu sabiedrībā izpratne un vēlme ieraudzīt cilvēkus, kam ir garīga rakstura traucējumi sev līdzās, šobrīd ievērojami atpaliek no uzstādītā mērķa. To rāda arī sabiedriskās domas aptaujas.

Sigita Zankovska-OdiņaResursu centra cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem “Zelda” atbalsta persona: Sabiedrības toleranci parāda aptaujās uzstādītie trīs jautājumi - ar ko jūs negribētu dzīvot kaimiņos, ar ko jūs negribētu kopā strādāt un, ko jūs negribētu sev par tuviem draugiem un ģimenes locekļiem. Mūsu veiktajā pētījumā visos trijos jautājumos, pirmajā, otrajā vai trešajā vietā bija - cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. Kad runājam par cilvēkiem ar intelektuālas attīstības traucējumiem, tas kas visbiežāk pārņem ir žēlums. “Viņiem tā gadījās piedzimt, nu ļoti žēl!” Tad, kad mēs runājam par cilvēkiem, kuriem ir psihiskas saslimšanas tad tas, kas cilvēkos parādās visbiežāk, ir bailes. Bailes, ka šie cilvēki ir agresīvi, ka viņi ir nekontrolējami, ka ar viņiem nav iespējams runāt.

Kad es uzsāku darbu kā atbalsta persona pilngadīga persona (sniedz atbalstu lēmumu pieņemšanā cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuriem ir I vai II invaliditātes grupa un, kas dzīvo sabiedrībā), arī es sāku darbu ar daudziem stereotipiem un ar bailēm. Pirmais, kas man palīdzēja to mainīt bija - ieraudzīt cilvēkā personību un atrast ko kopīgu. Tad saruna izdevās.

Gunta Ancāne, profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja: Es zinu, kas ir psihiski traucējumi, un mēs viņus varam iedalīt psihotiskos traucējumos, acīmredzot tie ir tie 22 tūkstoši (invaliditāte piešķirta gan saistībā ar psihiskām saslimšanām, gan intelekta vai attīstības traucējumiem) par ko mēs runājam DI (deinstitucionalizācijas) kontekstā, bet es domāju, ka simtiem tūkstošu pārējo cilvēku paliek ārpus uzmanības zonas. Mazākā mērā ārstu, bet politiķu uzmanības zonā viņi noteikti neieiet un tas nav gluži labi. Eiropā ir tikai viena valsts, kur netiek pievērsta uzmanība tiem psihiskiem traucējumiem, kuri piemetas cilvēkiem katru gadu, līdzīgi kā ķermenim piemetas iesnas, bronhīts vai laringīts. Mēs zinām, ka tas notiek gripas laikā un ka tas pāries. Mēs aizejam pie ģimenes ārsta, saņemam kādu palīdzību un to atrisinām. Tad ar psihiskiem un emocionāliem traucējumiem, kas mums tā pat katram normālam cilvēkam reizi gadā vai pāris gados notiek - kāda krīze, kāda stresa izraisīta emocionāla izlīdzsvarošanās, nogurums, bezmiegs, - lielākai iedzīvotāju daļai, mēs jau paliekam bez palīdzības. Tā ir nepieciešama īslaicīgi un var ļoti labi palīdzēt, bet tā palīdzība ir nepieciešama. Privātpraksēs un pie mums klīnikā šo palīdzību, protams, var saņemt par maksu.

Haralds Burkovskis: Cik lielā mērā, priekšstati par to, kas ir cilvēks ar psihiska vai garīga rakstura saslimšanām, atšķiras no tā, kas patiesībā ir šie cilvēki. Mēs šeit nerunājam par cilvēkiem ar smagām klīniskām ainām, kam tiešām nepieciešama specializēta ārstēšana, specializēta aprūpe, specializēta uzraudzība.

 Ilze Viņķele, Veselības ministre: 

Mērķis ir iespējami cilvēciska, humāna attieksme, palīdzība laikus, un iespējami patstāvīgāka un pilnvērtīgāka dzīve. Ja tas ir saņemams ārpus institūcijām, tad ārpus institūcijām. Ja tās ir institūcijas, tad lai tās ir, patiešām, ar cilvēku centrā. Tas mērķis ir arī jūtīgāka sabiedrība kopumā, un iespējami agrīnāka traucējumu uztaustīšana tiem cilvēkiem, kuriem varētu būt psihiskas dabas problēmas. Kas nozīmē arī izglītotāki ģimenes ārsti, skolotāji. Savā veidā tāds tīkls, kurā mēs redzam drošības sajūtu katram no sabiedrības locekļiem.

Gunta Ancāne: Ja mēs esam gatavi paskatīties plašāk, ko mēs ieraudzīsim? Ka, tā saucamie, vieglie emocionālie traucējumi, reizēm ir ārstējami ilgāk un tie ir dziļāki, piemēram personības traucējumi - narcistiski personības traucējumi, vai to izraisītās krīzes. Mēs te varētu nosaukt vēl diagnozes no starptautiskā slimību klasifikatora, tās ir it kā neeksistējošas Latvijā. Savukārt, cilvēks ar psihotiska līmeņa diagnozi, kuram ir laba remisija, šobrīd ir brīnišķīgāks sarunu partneris, kā tas, kuram ir personības traucējumi vai kuram ir akūta stresa reakcija. Nepārskatot visu psihisko traucējumu lauku, bet fokusējoties uz vienu noteiktu grupu, domāju, mēs neesam īsti efektīvi palīdzības sniegšanā.

Haralds Burkovskis: Gribu pajautāt klātesošajiem: Vai jūs esiet kādreiz plēsuši traukus? Krituši gultā uz spilvena, aizcirtuši durvis, jutuši tādu nogurumu, ka neko negribas: “Ļaujiet nomirt!” Vai jūs esiet kādreiz saslimuši piektdienas pēcpusdienā, kad sākas brīvdienas?

No zāles skan atbildes: Jā. Daudzas reizes.

Sigita Zankovska-Odiņa: Tajā brīdī, kad mums ir kaut kas noticis, mēs negribam kaut ko darīt, plēšam traukus - mums droši vien apkārt ir ģimene, ir atbalsta loks, kas mūs var atbalstīt un uzmundrināt. Cilvēkiem, ar kuriem es strādāju ikdienā, ļoti bieži šī atbalsta loka nav, vai arī viņi dzīvo ģimenēs, mēs tās dažkārt saucam par toksiskajām ģimenēm, kas cenšas pasargāt šos cilvēkus, un neļaut viņiem kaut ko darīt, vai neļaut izpaust savas vēlmes un pieņemt savus lēmumus, līdz ar to, viņiem šī atbalsta loka nav. Pakalpojums, ko mēs šobrīd nodrošinām ir atbalsta personas pakalpojums. Bieži vien, atbalsta persona ir vienīgais cilvēks, kurš uzklausa šo cilvēku, ir gatava iedziļināties šī cilvēka sajūtās. Bieži vien šim cilvēkam nevajag vairāk neko citu, kā tikt uzklausītam, tikt saprastam un tikt uztvertam kā līdzvērtīgam sarunu biedram ar savām vēlmēm, ar saviem mērķiem, ar saviem lēmumiem.

 Haralds Burkovskis: Cik lielā mērā, priekšstati par to, kas ir cilvēks ar psihiska vai garīga rakstura saslimšanām, atšķiras no tā, kas patiesībā ir šie cilvēki?

Haralds Burkovskis: Viens no mūsu sarunas virsmērķiem ir pievērst plašākas sabiedrības uzmanību cilvēkiem, kuriem mēdz būt garīga rakstura traucējumi. Mēs runājam par veselu kaudzi ar mītiem, kas pilnīgi noteikti atšķiras no realitātes.

Ņikita Bezborodovsārsts-psihiatrs: Mītu ir ļoti daudz, bet pēc būtības, saruna, kur figurē mēs un viņi, manuprāt ir ļoti bīstama. Ir jāsaprot skaidri - tie visi esam mēs. Turpinot profesores Ancānes teikto, vismaz trešdaļai no klātesošajiem dzīves laikā būs diagnosticējami psihiskie traucējumi un būs nepieciešama palīdzība. Varbūt medikamentoza ārstēšana, varbūt psihoterapija, varbūt vienkārši atbalsts. Mums visiem kādreiz vajag to atbalstu. Es aicinātu -  no mēs un viņi, izvairīties.

Bet runājot par priekšstatiem. Globāli to sauc par stigmu, tie ir negatīvie priekšstati par cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. Domāju, ka tādu ir ļoti daudz. Piemēram, ka cilvēki ar psihiskiem traucējumiem ir bīstami. Ko iedomājas cilvēks, kad kāds viņam pasaka: “Man ir šizofrēnija”. Pirmais, kas iešaujas prātā: “Ārprāts, kas tagad notiks?”, cilvēks jūtās apdraudēts, viņš neiedomājās, ka šis cilvēks ir vienkārši slims. Vēl viens priekšstats ir, runājot par depresiju: “Ko, tu nevari savākties, paņemt sevi rokās?”. Tādu mītu ir ļoti daudz, vēl viens no tiem ir, ka vislabākais palīdzības sniegšanas veids, ir veidot viņiem institūciju, speciālu vietu, kur viņus visus savākt, un, lai viņi tur dzīvo un, lai viņiem tur palīdz.

Haralds Burkovskis: Tā tas līdz šim ir bijis. Mēs šos cilvēkus neesam redzējuši, jo ir bijis ērti salikt viņus  kaut kur, lai kāds ar viņiem tur tiek galā, un lai viņi pa kāpņu telpu vai uz ielas acu priekšā  baigi nemaisās.

Ņikita Bezborodovs: Tā līdz šim ir funkcionējušas visas mūsu sistēmas -  sociālās aprūpes sistēma, veselības aprūpes sistēma, un arī mūsu izglītības sistēma. Deinstitucionalizācijas process, faktiski ir process, kad mēs mēģinām veidot palīdzību, kas visiem mums kādreiz būs nepieciešama, un tādā veidā, ka viņa ir pieejama un pieņemama visiem. Mēs visi esam potenciāli palīdzības saņēmēji.

Gunta Ancāne: Par mītiem runājot. Visam ir savs cēlonis, un arī mītiem ir savi cēloņi. Cilvēkiem ir bailes no situācijas, piemēram, pieminētā šizofrēnija. Mēs nevaram teikt, ka tā ir atrisināta problēma un, ka nav vairs neviena šizofrēnijas pacienta, visi ir izārstēti.

Ņikita Bezborodovs: Tas ir diskutabli. Tas ir mīts, kas eksistē mediķu sabiedrībā, jo - vai šizofrēnija ir sliktāk ārstējama, kā cukura diabēts, vai jebkura cita neinfekciju slimība?

Gunta Ancāne: Sabiedrībā eksistē tāds viedoklis. Tiklīdz ir tā bezpalīdzības izjūta, tā tā ir laba augsne, kur veidoties mītiem.

 Ņikita Bezborodovs, ārsts-psihiatrs:

Saruna, kur figurē mēs un viņi, manuprāt ir ļoti bīstama. Ir jāsaprot skaidri - tie visi esam mēs. Vismaz trešdaļai no klātesošajiem dzīves laikā būs diagnosticējami psihiskie traucējumi un būs nepieciešama palīdzība. Varbūt medikamentoza ārstēšana, varbūt psihoterapija, varbūt vienkārši atbalsts.

Deinstitucionalizācijas process, faktiski ir process, kad mēs mēģinām veidot palīdzību, kas visiem mums kādreiz būs nepieciešama, un tādā veidā, ka viņa ir pieejama un pieņemama visiem. Mēs visi esam potenciāli palīdzības saņēmēji.

Sigita Zankovska-Odiņa: Par mītiem runājot. Pagājušogad resursu centrs Zelda sagatavoja materiālu – “Neļauj stereotipiem noteikt cilvēku dzīves. Apšaubi tos!” Mēs šajā materiālā paspēlējāmies ar mītiem un stereotipiem, iekļaujot mūsu atbalstāmo cilvēku viedokli par konkrēto mītu, un mēģinot to atspēkot. Viens no mītiem ir, ka šie cilvēki nav spējīgi strādāt. Tomēr gan pētījumi, gan darba devēju atsauksmes liecina, ka viņi ir lieliski darbinieki, tikai reizēm vajadzīga palīdzība. Tā tas ir daudzās jomās, varbūt vajag nedaudz vairāk laiku, uzmanību un pajautāt: “Kā tev palīdzēt?”

Haralds Burkovskis: Tas nav mūsu sabiedrībai raksturīgi. Būsim godīgi! Mēs ilgu laiku esam uzskatījuši, ka katrs (cilvēks mūsu sabiedrībāir pašpietiekams, motivācijas bagāts, un iniciatīvas pārņemts strādāt 36 stundu darbu 24 stundās. Itin nemaz neguļ. Tāpēc, man liekas, ir tik grūti saprast un pieņemt, ka mēs, kā sabiedrība, vēlamies pagriezties iekļaujošas sabiedrības virzienā.

Sigita Zankovska-Odiņa: Mēs kā sabiedrība, mēs kā speciālisti, mēs kā ģimene, bieži vien domājam ka mēs labāk zinām, kas vajadzīgs šim cilvēkam. Tad, kad cilvēks atnāk pie mums (uz Zeldu pie atbalsta personas) - mēs, bieži vien, esam pirmie cilvēki, kas viņam pajautā, - ko tu vēlies? Tad, ja cilvēks saprot, ko viņš pats vēlas, tad arī viņa rīcība vai darbība ir daudz jēgpilnāka. Viņš arī sāk saprast - kāpēc man, piemēram, jātīra zobus, kāpēc man jākārto māja vai kāpēc man jāiet uz darbu, vai kāpēc man jādzer zāles? Jo viņš to ir sapratis caur savu vēlmi. Vienkārši pajautājiet – ko tu vēlies?

Haralds Burkovskis: Tie bija četri jautājumi uz kuriem man joprojām pašam nav atbildes. (smiekli)

Ilze Viņķele: Mēs esam šobrīd ļoti labā brīdī, destigmatizējot un sākot uztvert arī cilvēkus ar dažāda rakstura un smaguma traucējumiem, kā normālus sabiedrības locekļus. Šobrīd ir ļoti labs brīdis šādām izmaiņām. Šeit es gribētu piebilst pie Guntas teiktā, ka politiķi šos cilvēkus neredz, ģimenes ārsti tieši tā pat neredz šos cilvēkus un izglītības sistēma neredz.

 Mēs varētu protams sevi šaustīt - mums tuvinās trīsdesmit gadu neatkarības, mēs būtu varējuši desmit gadus ātrāk sākt virzīties šis jomas kārtošanā. Bet, jāsaprot, ka tās ir milzīgas kulturālas izmaiņas sabiedrībā. Pirms 30 gadiem psihiatrija vēl bija pilnvērtīga sodu sistēmas daļa, cilvēki ar dažāda veida invaliditāti, un vispār citādāki cilvēki tika uzskatīti par kaut ko nenormālu. Tad šobrīd notiek tās izmaiņas. Līdz ar to, tas ir daudz vairāk, nekā tikai organizatoriskas izmaiņas veselības aprūpē vai sociālās palīdzības sistēmā. Tur, bez pārspīlējumiem, pilnīgi katram cilvēkam ir nozīme šo attieksmi un izpratni mainīt un veicināt. Tieši tādēļ, tiešām ar lielu gandarījumu un  lepnumu, varu uzteikt kolēģu Veselības ministrijā veikumu. Es domāju šis ir, nebaidoties šī vārda, revolucionārs izrāviens. Psihiskās  veselības aprūpes uzlabošanas plāns ar konkrētu finansējumu un konkrētām rīcībām, kas ietver arī ļoti būtisku komponenti, ārstu izglītošanu, un pedagogu izglītošanu.

Es domāju, ka mēs esam uz ceļa, kur cilvēkiem, mums visiem, ir vairāk gaismas tai tuneļa galā, jo, kā Ņikita teica, pilnīgi katrs kaut kādā veidā ar šo saskaras. Vai pats, vai bērns, vai mīļais cilvēks, vai vecāki. Vecumā ir milzīgs spektrs, šiem traucējumiem.

Haralds Burkovskis: Vai mums ir iespēja nodefinēt, kādā veidā mēs varam pārvarēt šo sabiedrības kopējo ignoranci, un kādā veidā iedibināt šo jauno kultūru? Labi, ārsti, izglītības sistēma, tas ir tāds diezgan liels ilgtermiņa mērķis. Izglītosim un iegūsim rezultātu kaut kad nākotnē. Tā pienāks, bet tas nebūs diezgan ātri. Savukārt cilvēkiem, par kuriem mēs šodien šeit runājam, un turpināsim to darīt, mēs viņu dzīvi gribam un, faktiski, varam uzlabot jau šobrīd. Tad ir tas jautājums - kādā veidā pārvarēt sabiedrības ignoranci jau diezgan ātri, tagad?

Ilze Viņķele: Viena risinājuma nav. Ja būtu, viens risinājums, tad mēs to pielietotu un būtu ieguvuši Nobela prēmiju par atrašanu. Kolēģes no Zeldas diendienā, gadiem, dara šo, un ir reāls progress. Aizejiet uz Zeldas biroju Mārupes ielā, … jūs tur dabonat visa veida palīdzību. Un tā ir izmaiņa, ko mēs īsti neprotam novērtēt. Šie soļi jau nav mazi. Jautājums, kā mēs koordinējamies? Varbūt izklausās jocīgi, bet pats fakts, ka Veselības un Labklājības ministrijai ir kopīga telts (sarunu festivālā “Lampa”), tas jau ir tā kā brauciens uz mēnesi. (applausi)

Ilze Viņķele: Tās ir arī milzīgas kulturālas izmaiņas, kas notiek sabiedrībā. Ja pirms 30 gadiem psihiatrija bija pilnvērtīga sodu sistēmas daļa, cilvēki ar dažāda veida invaliditāti, un vispār citādāki cilvēki tika uzskatīti par kaut ko nenormālu, tad šobrīd notiek izmaiņas. Līdz ar to, tas ir daudz vairāk, nekā tikai organizatoriskas izmaiņas veselības aprūpē vai sociālās palīdzības sistēmā.

 Ņikita Bezborodovs: Divos vārdos par stigmu. Runājot par aizspriedumiem, jāsaprot, kā veidojas un, kas ir aizspriedumi. Stigmai ir trīs pamata sastāvdaļas, - mēs baidāmies no tā, ko mēs nezinām, - tas ir zināšanu trūkums. Protams, mēs varam palielināt zināšanas. Ir dažādas aktivitātes, kas ir vērstas, lai palielinātu sabiedrības zināšanas par dažādiem psihiskiem traucējumiem. Otra sadaļa ir emocijas, tie aizspriedumi, kas ir iesakņojušies ļoti dziļi un, kas ir apgūti no ļoti agrīna vecuma. Trešā sadaļa, ir mūsu uzvedība - tendence diskriminēt un palielināt sociālo distanci. Tas, ko mēs zinām, šis jautājums ir zinātniski pētīts, - mēs varam palielināt cilvēku zināšanas, bet tās ne vienmēr ietekmēs cilvēku emocijas un uzvedību. Visgrūtāk  ir mainīt tieši sabiedrības un cilvēku emocionālo pusi - attieksmi un uzvedību. Vienīgais kas ir zināms, kas ļoti labi strādā un kas maina gan attieksmi, gan uzvedību ir pozitīvs sociāls kontakts. Tas, ka tu pazīsti cilvēku kuram ir, piemēram, Dauna sindroms. Ka tu mācies ar viņu vienā bērnudārzā un skolā, un tu zini ka viņš ir tik pat labs cilvēks kā visi citi. Sociālajam kontaktam nav obligāti jābūt dzīvē, tas var būt arī video. Piemēram, populārā latviešu seriālā vienam no varoņiem, ir kādi psihiskie traucējumi, piemēram, depresija. Viņš tiek ar to galā, dzīvo, funkcionē un tā tālāk. Tas ir vienīgais, kas zinātniski pierādīti var mazināt aizspriedumus. Es domāju ka kopumā virzība pašlaik Latvijā notiek.

 Haralds Burkovskis: Kā mēs veidosim to sociālo kontaktu? Ļaujiet man drusku saprast! Mani, piemēram, kaitina cilvēki, kas iet gulēt desmitos vakarā. Un kaimiņš, kam ir divi suņi, mani arī kaitina. Man liekas, ka viņi nav pie pilna prāta. Tad, kādā veidā, mēs izveidosim šo sociālo kontaktu?

Nikita Bezborodovs: Viens ļoti svarīgs veids, - cilvēki, kas sabiedrībā ir atpazīstami un redzami, kļūst atklāti un stāsta - man ir bijusi depresija vai es esmu apmeklējis psihoterapiju piecus gadus četrreiz nedēļā, ko es par sevi varu pateikt. Ka mēs kļūstam atklāti un stāstam. Otra daļa - pakāpeniski mazinās institūcijas un cilvēki, arī ar smagākiem traucējumiem, ir sabiedrībā. Viņi ir sabiedrības daļa, un mēs piedalāmies sabiedriskā dzīvē visi kopā, - viņi strādā blakus, dzīvo blakus.

Sigita Zankovska-Odiņa: Mēs atceramies pavisam nesenās diskusijas dažās pašvaldībās (saistībā ar plāniem pilsētā izveidot dienas aprūpes centru cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem), - viņiem būs labāk tur  mežiņā pie upītes, klusāk un mierīgāk.

Ļoti bieži cilvēks ir vientuļš, viņam nav, ar ko tikties. Jāatzīst, mums ir ļoti grūti veidot šiem cilvēkiem atbalsta loku ar kaimiņiem vai citiem cilvēkiem apkārt, jo viņus besī, ka viņš desmitos iet gulēt vai skaļi staigā. Un visbiežāk šis loks veidojās ar sev līdzīgajiem.

Gunta Ancāne: Nav tā, ka tas ir tikai labs cilvēks. Es domāju, ka tas ir arī apgrūtinošs cilvēks, dažos gadījumos. Ja mēs to nepieminam, ja mēs sakām  tikai, cik labs, un nerunājam par to,  ka ir arī īpašas vajadzības, papildus vajadzības, tad mēs neesam kontaktā ar realitāti. (Būšana kontaktā ar realitāti), tas ir pirmais psihiskās veselības simptoms. Es domāju, šis jautājums pārvēršas par nākamo - cik mēs, kā sabiedrība, esam labsirdīga, labdabīga, toleranta un iejūtīga? Mums ir daudz, ko pārdomāt, kā sabiedrībai, par savu labestības, labsirdības un tolerances līmeni.

Haralds Burkovskis: Bet mēs jau gribam, ko vairāk. Mēs gribam izvilkt cilvēkus no tām vietām, kur mēs viņus esam iespundējuši. Izvilkt laukā, piedāvāt viņiem iespēju dzīvot neatkarīgu, iespēju robežās, pilnasinīgu dzīvi; pašiem par sevi rūpēties, cik tālu tas ir iespējams; būt nodarbinātiem, amatos un profesijās, kuros viņi var un spēj būt nodarbināti. Mēs runājam par to, ka viņi varētu kļūt par līdzcilvēkiem uz ielas, sabiedriskajā transportā, restorānos. Tas varētu būt milzīgs izaicinājums. Mērķis ir labs, es esmu abām rokām par, bet, piemēram, grupu dzīvokļi, par ko mēs runājam deinstitucionalizācijas kontekstā,  grupu dzīvoklim jēga ir tikai tad, ja tas ir standarta deviņstāvenes ietvaros. Tā es to saredzu. Kā mēs ar šo tiksim galā?

Ilze Viņķele: Es piekrītu, ka vārdiem, ko lietojam, ir nozīme, un tādēļ, neizvēlētos lietot vārdus, ka smagi autisks bērns bērnudārzā ir apgrūtinājums. Var teikt, ka viņš ir apgrūtinājums, bet var teikt, ka ar viņu ir sarežģītāk. Ir liela starpība, kā mēs to aprakstam. Skaidrs, ka ar bērnu ir grūtāk saprasties, audzinātājas varbūt ir aizkaitinātas.

Pie mītu dekonstrukcijas, mums ir aizšāvis tas rādītājs tādā super-pozitīvisma virzienā ar sajūtu, ka pilnīgi visi varēs patstāvīgi dzīvot sabiedrībā. Būs ļoti, ļoti smagi slimi cilvēki, kuriem institūcijas būs vajadzīgas, tikai tad ir jautājums, cik tās būs humānas.

Jā, tas prasīs daudz laika un arī naudu, bet ir skaidrs, ka šis fenomens vai parādība būs arvien plašāka, jo mēs vienkārši dzīvojam ilgāk. Šobrīd šeit mēs runājam par tiem psihiskas dabas traucējumiem, ar ko biežāk saskaramies, bet dažāda veida demences cilvēkiem vecumā - tā arī ir realitāte.

Šodienas Latvijas drāma, es ļoti ceru ka mēs šobrīd to risinām, ka akūtiem gadījumiem jūs pat par naudu labu palīdzību nevariet dabūt. Visu citu var par naudu nopirkt. Jūs varat pat sirdi par naudu nostādīt, ja jums nav laika gaidīt uz valsts apmaksāto procedūru, bet akūtu psihiatriju – ir tikai tā struktūra kas ir - un tas nav diez ko iepriecinoši.

Haralds Burkovskis: Mēs runājam arī par to, ka gribam mainīt vēl vienu stigmu - mūsu pašu iekšēju pārliecību, ka mēs esam baigi foršie un mums viss ir kārtībā, bet, visticamāk, šeit sanākušajiem katram ir kāds psihisks skelets skapī. Ir ļoti daudz cilvēku, kuriem varētu būt vajadzīga palīdzība, bet kuras nav.

 Haralds Burkovskis: Par atbalstu runājot, man pēkšņi ienāca prātā, kādreiz skatoties Holivudā tapušas filmas, palika tāda sajūta, ka tur katrs mīļš pilsonis vismaz reizi nedēļā aiziet pie sava psihiskās aprūpes speciālista. Man likās, ka viņi ir kaut kādi jukuši, nav pie pilna prāta, ja tik bieži jāiet. Man liekas, reizi mūžā var parunāties un saprast, ka tas nav normāls čalis, ārsts, es domāju. Mēs runājam par to, ka gribam mainīt vēl vienu stigmu, mūsu pašu iekšēju pārliecību, ka mēs esam baigi foršie un mums viss ir kārtībā, jo, visticamāk, šeit sanākušiem katram ir kaut kāds tāds psihisks skelets skapī. Ir ļoti daudz cilvēku, kuriem, iespējams, varētu būt vajadzīga palīdzība, kuras mums nav, jo iet pie psihiatra vai psihologa, tā nav diez ko ierasta prakse Latvijā. No otras puses, parādās tāda kā modes tendence, es arvien vairāk redzu un dzirdu aktierus, kas saka ka viņiem ir veģetatīvā distonija. Tā ir jauna parādība Latvijas kultūrā. Cilvēki atzīstas un stāsta - par savām depresiju pieredzēm, par piedzīvoto nomāktību; par izdegšanu darbā, kas patiesībā ir klasisks psihisks traucējums. Mēs arī šo stigmu gribam mainīt!?

Gunta Ancāne: Žurnālists ļoti precīzi uztver noskaņojumu sabiedrībā, ka tas ir kaut kas slēpjams. Kas tur ko slēpt, ka man ir laringīts, es tūlīt to izārstēšu. Kas man tur ko slēpt, ka man ir kaut kāds depresijas ekvivalents. Tiklīdz mēs to nosaucam vārdā un diagnoze ir, mēs ar to tiksim galā taisni tā pat kā ar laringītu.

Sigita Zankovska-Odiņa: Jautājums ir par to, kā mēs ar saslimšanu sadzīvojam, kāda ir atbalsta sistēma. Vai varu saņemt atbalsta personas pakalpojumu un vai tas būs pieejams pēc 2019. gada 30. novembra? Cik pēctecīgi ir pakalpojumi, kas tiek nodrošināti? Mēs strādājam ar cilvēkiem divus gadus, un 30. novembrī es teikšu: “Sveiki! Tagad tālāk dzīvojiet, kā jūs dzīvojāt, vai meklējiet citu palīdzību!” No pieredzes, strādājot ar cilvēkiem, es zinu, ka daļa cilvēku meklēja palīdzību arī citās terapijās. Tā ir drāmas terapija un dažādas cita veida terapijas. Bet to viņi var izdarīt tikai tad, ja viņiem ir gana daudz naudas. Diemžēl, lielākajai daļai (cilvēku ar garīga rakstura saslimšanu) šo resursu, ko ieguldīt, nav. Iespējams, jādomā, par to, ka kāda daļa izmaksu viņiem tiek segta un, ir līdzmaksājums, ko cilvēks var maksāt pats. Cik lielā mērā sociālais dienests ir gatavs vai spējīgs strādāt ar šiem cilvēkiem? Tas ir tāds ļoti komplekss jautājums. Es domāju, ka viena pati atbalsta persona, pakalpojumus nenodrošinās tā, lai visas problēmas būtu atrisinātas, mums ir jāstrādā un jādomā kopā.

Haralds Burkovskis: Ko mums sabiedrībā sistēmiski vajadzētu izdarīt, lai mainītu stigmu, pret cilvēkiem, kuriem ir (diagnisticētas) psihiskas saslimšanas (un noteikta invaliditāte) - tiem divdesmit diviem ar pusi tūkstošiem, un, kas būtu jādara, lai mēs varētu mainīt stigmu paši pret sevi, savu normālību un  pilnvērtīgu dzīvi. Ko mums vajag? Kas ir tie elementi, kas iztrūkst? Mēs atteicāmies no vārda grūtie bērni, nonācām līdz sarežģītajiem. Izglītības sistēmā, visiem baigi gribās, lai visi ir normāli. Es tā saprotu, ka tas pats ir ar ģimenes ārstiem - nespēja atpazīt, nu, gan jau, … nekas atpūties; klasisks ieteikums - paņem trīs dienas atvaļinājumu, aizbrauc uz Latgales ezeriem, pāriesjo droši vien, ka muļķības vien tās ir.

Gunta Ancāne: Viens no būtiskajiem jautājumiem ir zināšanas. Pasaules veselības organizācija ir nodefinējusi, ka veselība ir labsajūta. Well beeing, tātad laba būšana, laba esamība, kas ir gan fiziska labsajūta, gan emocionāla labsajūta. Ka mēs esam gana drosmīgi un labestīgi paši pret sevi un citiem, un skatāmies, vai tā labsajūta ir. Ja tās labsajūtas nav, piemēram emocionālās, tad ceļam trauksmi vai nu par sevi, vai attiecībā uz otru cilvēku. Cik svarīga ir mentālā labsajūta? Tā nosaka fizisko veselību, tā nosaka ienākumus darbā, tā nosaka izglītības līmeni, tā nosaka to, vai cilvēks var realizēt visas tās potences, talantus un resursus ar kuriem ir piedzimis; arī to, vai šis cilvēks ir sabiedrībai dodošs.

 Gunta Ancāne, profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja:

Veselība ir labsajūta. Well beeing, tātad laba būšana, laba esamība, kas ir gan fiziska labsajūta, gan emocionāla labsajūta. Ka mēs esam gana drosmīgi un labestīgi paši pret sevi un citiem, un skatāmies, vai tā labsajūta ir. Ja tās labsajūtas nav, piemēram emocionālās, tad ceļam trauksmi vai nu par sevi, vai attiecībā uz otru cilvēku. Cik svarīga ir mentālā labsajūta? Tā nosaka fizisko veselību, tā nosaka ienākumus darbā, tā nosaka izglītības līmeni, tā nosaka to, vai cilvēks var realizēt visas tās potences, talantus un resursus ar kuriem ir piedzimis; arī to, vai šis cilvēks ir sabiedrībai dodošs.

Haralds Burkovskis: (ministrei Ilzei Viņķelei) izmantojot iespēju, ka esat klāt - jums ir savs skatījums par to, kā mums to visu vajadzētu organizēt?

Ilze Viņķele: Šodien, šī pusotra stunda ir ļoti tiešs devums. Es pieļauju, ka šeit pārsvarā ir cilvēki, kam ir noteiktas priekšzināšanas un saskare ar šo, un mēs katrs varam šīs zināšanas un izpratni multiplicēt. Ir virkne mazu lietu, kas es ceru, to audumu un tīklu veido un rezultātā izveidos. Man jau patīk skatīties, kurš ir atbildīgs. Nu Veselības un Labklājības ministrija, mēs esam atbildīgi par to, lai šī izglītošana būtu caurviju. Kā jau minēju, sākot ar ģimenes ārstu, beidzot ar policistu, tostarp pašvaldības policistu arī; ar pienācīgu atbalstu nevalstiskajām organizācijām, kas ir un vēl vairāk būs ļoti pilnvērtīga arī šī izglītošanas un atbalsta daļa; ar, piemēram, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra dalību muzeju naktī, tā bija, manuprāt, ļoti laba zīme - tā teritorija vispār, Tvaika iela, Aptiekas iela, kam ir nelāga pieskaņa, cilvēki baidās, - otro gadu pēc kārtas tur (Muzeju naktī) bija rinda, cilvēki gāja, skatījās, tas bija vispievilcīgākais un apmeklētākais objekts.

Haralds Burkovskis: Signe, jūs pieminējāt 30. novembri. Tas ir vēl viens tāds klupšanas akmens, ka mums daļa labu iniciatīvu patiesībā notiek uz projektiem bāzētā veidā, bet kas notiek pēc tam, un vai tas arī nav viens tāds sistēmisks trūkums?

Signe Zankovska-Odiņa: Jā protams. Un tā nav problēma tikai šajā gadījumā, lielākā daļa iniciatīvu jau ir bijušas projektu iniciatīvas. Ceram, ka tā dos ziņu ministrijai, ka šāds pakalpojums ir nepieciešams. Ziņa interesentiem - visas atbalsta personas ir ļoti labi sava darba darītāji un drīz viņi būs brīvajā tirgū.

Haralds Burkovskis: (Nikitam Bezborodovam) Tev arī ir savs skatījums? Tu esi no tiem dārgajiem psihiatriem, kā te kāds auditorijā teica.  

Ņikita Bezborodovs: Atbildot uz jautājumu - ko mēs vispār varam darīt? Es jau esmu atbildējis, man liekas ka mums vajag runāt, un es piekrītu Ilzei, ka šis pasākums ir daļa no procesa. Viena ļoti svarīga sadaļa ir, kā mēs vispār audzinām bērnus, mēs izglītojam. Iekļaujošā izglītība, manuprāt, nodrošina to kontaktu, kurā var audzināt pilsonisku, civilizētu sabiedrību. Vēl viena sadaļa - milzīga loma tiešām arī pašai sabiedrībai un visām pilsoniskajām aktivitātēm. Jāpiekrīt, ka pašlaik tas pārsvarā balstās uz projektiem, bet mums ir tiešām milzīgi daudz labas prakses piemēri. Jautājums, vai mēs šos piemērus spējam pamanīt, ģeneralizēt un piedāvāt to plašākai sabiedrībai.

Bet runājot par psihiatriem, kāpēc daži psihiatri pašlaik ir dārgi? Tāpēc, ka viņu nav. Jebkurš pakalpojums, ja viņš nav pieejams, kļūst zelta cenā. Bet pie tā noteikti ir jāstrādā, pie speciālistu izglītošanas. Šeit pieskārāmies arī Psihiatrijas attīstības plānam, man liekas, ka ir cerība.

Ilze Viņķele: Uz bērnu psihiatra valsts apmaksātu pakalpojumu jāgaida reizēm gadu. Tagad bērnu psihiatra pakalpojumu var saņemt arī Jelgavā un Strenčos, tur var tikt divu nedēļu laikā. Runājot par mazām vietām, tas ir viens no ministrijas veicamiem darbiem.

Klausītāja A: Man ir konkrēts piemērs ar šādu cilvēku, kas iekļaujas sabiedrībā. Viņš dzīvo, viss ir labi līdz brīdim, kad … vai viņam zāles beidzās, jaunam vīrietim, vai kas …, un tad ir tā, ka viņam nepatīk mājas ļaužu pieņemtie lēmumi un viņš sāk darīt visādas sliktas lietas, nu teiksim, skrāpēt mašīnas, izrakt bedri tumsā, lai mašīna iekrīt. Ko lai iedzīvotāji dara un kam lai pajautā, jo atbrauc policija un saka, mēs ar viņu neko nedarīsim, viņš ir slims.

Ņikita Bezborodovs: Viņam ir nepietiekošs atbalsts. Tas ir jautājums, kā mēs sniedzam atbalstu.

Signe Zankovska-Odiņa: Zeldas atbalsts būs pieejams arī turpmāk, konkrētais projekts beidzās, bet mēs turpinām strādāt un savu iespēju robežās sniegsim, un meklēsim iespējas plašāk sniegt atbalstu arī turpmāk. Iespējams, kā jūs teicāt, zāļu nav. Vai viņam ir iespēja laicīgi tikt pie psihiatra, lai šīs zāles dabūtu? Otra lieta, ir cilvēki kuriem ir paasinājumi, viņi jūt ka nāk paasinājums un cilvēks saka, man vajadzētu ārstēšanu, bet es negribu Tvaika ielā, es negribu lielajā stacionārā, es gribētu iet dienas centrā (dienas stacionārs cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām), vai man ir iespēja nokļūt dienas centrā tad, kad man tas ir vajadzīgs. Nē, nav iespēja, tev ir jāgaida mēnesis, tev ir jāgaida pusotrs mēnesis un jāmeklē dažādi varianti. Tā ir sistēma, bet ir svarīgi domāt par to, lai atbalsts tiek sniegts, nevis lielajos stacionāros iespundējot, jo tas ir visvienkāršāk, bet domāt par palīdzības nodrošināšanu ārpus lielajām slimnīcām.

Klausītājs_B: Mani ielika slimnīcā, veselas četras reizes martā, es vēlos noskaidrot… Es dakterim saku, vai man bija piespiedu ārstēšana, viņš man neatbild. Vai ir tāda vieta, kur var noskaidrot, vai man ir bijusi piespiedu ārstēšana vai nav?

Ņikita Bezborodovs: Jebkuram pacientam ir tiesības lūgt un saņemt dokumentāciju.

Ilze Viņķele: Jūs noteikti variet vērsties veselības inspekcijā aprakstot šo gadījumu.

Klausītājs_B: Varbūt mani veselu iesloga?

Ilze Viņķele: Es ļoti gribētu cerēt, ka laiks, kad veselu cilvēku stacionē ir garām.

Haralds Burkovskis: Tas ko jūs pieminat - piespiedu ārstēšana - tas, es gribētu domāt, ir margināls saslimšanu gadījumā piemērojams līdzeklis, kādā veidā ārstēt vai atveseļot cilvēkus. Tā ir ļoti specifiska procedūra, ar tiesas lēmumu.

Klausītāja_C: Es gribētu pakomentēt, psihiatriskajā slimnīcā pacienti netiek ar varu iespundēti un nekādā gadījumā, turēti pret viņu gribu. Nav tie laiki.

Ilze Viņķele: Kolēģi no Strenčiem. Stenčos ir, patiešām, brīnišķīgas telpas, ir pamats domāt, ka arī profesionāli ārsti un aprūpes personāls. Bet ir viena lieta, ko es gribētu ar daudz lielāku pārliecību teikt, ka mums viss ir kārtībā psihiatriskajā aprūpē. Diemžēl tā nav, un tas sniegums ir ārkārtīgi dažāds, ārkārtīgi neviendabīgs. Ja Strenčos ir dabūnams labs pakalpojums, tad ir slimnīcas, kur pamatā tiek piedāvāta medikamentoza ārstēšana drošās telpās, un viss. Un tā noteikti nav 21. gadsimta psihiatrija.

Ņikita Bezborodovs: Vēlreiz par iepriekšējo jautājumu. Tas kas trūkst, ļoti bieži ir sabiedrībā balstīts pakalpojums, tāpēc bieži vienīgā iespēja ir slimnīca un kaut kādi rudimentāri ambulatorie dienesti un vairāk nekas. Mums ir nepieciešama pilnvērtīga, sabiedrībā balstīta psihiatriskās aprūpes un rehabilitācijas sistēma.

Klausītāja_D: Man ir jautājums vai komentārs par sistēmu. Man ir viens gadījums – es palīdzēju vienam cilvēkam, kas dzīvo manā dzīvoklī, kamēr viņa iegūst augstāko izglītību. Tajā laikā viņai sāka parādīties garīga rakstura traucējumi, līdz sapratām, ka jābrauc uz Tvaika ielu, viņa tur kādu laiku uzturējās, viņai atņēma mobilo telefonu, mēs prasījām, kas viņai kaiš un ko darīt, bet mums nekādu informāciju nesniedza, beigās viņu izlaida, bet tā arī nevarējām saprast, kas kaiš un ko darīt. Tad jautājums, kā tad pareizi rīkoties un palīdzēt, ja nevar saprast, kas (cilvēkam) kaiš, nesaka diagnozi, vispār neko nesaka? Mēs aizgājām pie pazīstamas ārstes un visu noskaidrojām, viņa pateica piecās minūtēs, kā jārīkojas,  ko es turpmāk arī darīju. Problēma tā, ka es neesmu viņas piederīgā, es esmu attāla radiniece, bet viņai neviena cita tuvāka piederīgā bez garīgiem traucējumiem nav.

Ilze Viņķele: Jūs pati vienu no būtiskām problēmas daļām akcentējāt, ka jūs neesat šai personai radinieks, kurš civillikuma izpratnē drīkst iegūt informāciju. Šo mēs varētu mainīt ar dzīvesbiedru regulējumu, vai regulējumu, kur vismaz e-veselībā varētu ielikt vienkāršu atzīmi par personu ar pārstāvības tiesībām. Tas ir arī viens no sabiedrības brieduma un humānu attieksmi raksturojošiem regulējumiem, cik esam gatavi to izdarīt. Tas palīdzētu gan tādos gadījumos kā jūs minējāt, gan tad kad, vienalga kāda dzimuma cilvēki dzīvo kopā, viņiem ir kaut minimāla aizsardzība un minimālas tiesības par tuvinieku vai draugu dabūt informāciju un pilnvērtīgi palīdzēt.

 Sigita Zankovska-Odiņa, Resursu centra cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem “Zelda” atbalsta persona: 

Ja cilvēks saprot, ko viņš pats vēlas, tad arī viņa rīcība vai darbība ir daudz jēgpilnāka. Viņš sāk saprast - kāpēc man, piemēram, jātīra zobus, kāpēc man jākārto māja, vai kāpēc man jāiet uz darbu, vai kāpēc man jādzer zāles? Jo viņš to ir sapratis caur savu vēlmi. Vienkārši pajautājiet – ko tu vēlies?

Lai atbalstītu svarīgs jautājums, ko uzdot ir: “Kā es tev varu palīdzēt? Brīdī, kad tev ir krīze, kad tu saproti, ka kaut kas notiek ne tā, kas ir tas labākais veids, labākais atbalsts, ko es tev varu sniegt?” Viņi lieliski ir spējīgi pateikt, kas viņiem palīdz un nomierina, – izvest ārā, iedot roku vai vēl kaut ko. 

Signe Zankovska-Odiņa: Bet arī šobrīd jūs variet pilnvaru taisīt un cilvēks var atļaut jums uzzināt veselības stāvokli, pieņemt lēmumus, gadījumos, kad viņš pats nav spējīgs pieņemt šos lēmumus. Arī šobrīd tādas iespējas ir - nākotnes pilnvarojums.

 Klausītāja_D: Bet es negribu uzņemties atbildību par visu šī cilvēka dzīvi. Es gribu palīdzēt tikai kādās epizodēs.

Ņikita Bezborodovs: Jebkurā gadījumā, runājot ar šo cilvēku, ar viņa piekrišanu … protams, ka dati par mūsu veselību pieder mums. Es varētu arī negribēt, ka citi zina kaut ko par mani. Bet, ja jums ir kontakts un, ja tas cilvēks piekrīt ka jūs runājat ar ārstu, tad tas ir pavisam parasts process.

Signe Zankovska-Odiņa: Man liekas jūs ļoti labu jautājumu pacēlāt, jūs gribējāt saprast, kā varu palīdzēt. Tad kad mēs strādājam ar saviem cilvēkiem, pirmais un svarīgākais jautājums, ko uzdodam ir: “Kā es tev varu palīdzēt? Brīdī, kad tev ir krīze, kad tu saproti, ka kaut kas notiek ne tā, kas ir tas labākais veids, labākais atbalsts, ko es tev varu sniegt?”  Bieži cilvēki uz to man saka: “Bet viņi jau nav spējīgi, man pateikt.” Nē, viņi lieliski ir spējīgi pateikt, kas viņiem palīdz un nomierina, – izvest ārā, iedot roku vai vēl kaut ko. Nebaidīties pašam cilvēkam prasīt: “Kā es tev varu palīdzēt brīdī, kad tev ir krīze, vai ir nepieciešama palīdzība?

Klausītāja_C: Paldies par šo diskusiju. Klausoties un domājot līdzi, manuprāt, ir tas ļoti svarīgi - cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām un garīga rakstura traucējumi, būtu svarīgi, lai viņi paši saprot, kas ar viņiem notiek. Mēs runājam par radinieku izglītošanu, mēs runājam par izglītības sistēmu, bet bieži vien, ja cilvēkam ir šizofrēnija vai depresija, vai autisms, mēs vienkārši aizmirstam paskaidrot, - kas ar tevi notiek, kā tev vajadzētu rīkoties, ko darīt. Cilvēks, kurš uzdeva jautājumu, - viņus aizved, uzliek diagnozi un neviens nepaskaidro, kas ar tevi, kā tas izpaudīsies un, ko tev tai situācijā darīt. Tam ir divas puses, izglītot sabiedrību, bet arī mācīt speciālistiem, izstāstīt, kas tad patiesībā notiek ar cilvēku.

Nikita Bezborodovs: Mēs to nepieminējām, jo tas liekas, kā absolūti pašsaprotama integrālas kvalitatīvas veselības aprūpes, ne tikai psihiatriskās, bet jebkuras veselības aprūpes sastāvdaļa, - izglītot pacientu par viņa veselību. Psihoedukācja ir tas, kas liekas pašsaprotami, bet es piekrītu, ka tas ne vienmēr notiek.

Klausītāja_E: Es acīmredzot esmu nonākusi īstajā teltī, jo esmu speciālā skolotāja internātpamatskolā – rehabilitācijas centrā. Mēs pieredzam, saskaramies ar realitāti, kā tas ir ka bērns ir bijis pie psihiatra, ir nozīmētas zāles, … vecāki kādā brīdī redz bērnā izmaiņas, bet bērnam pašam, vai vecākiem tas nepatīk. Tad iznāk tā, īpaši tiem kurus reti ņem uz mājām no internāta, skolotājam nākas tikt galā, kā viņš var, saprast kā tikt galā, jo tā ir apvienotā grupa ar kuru strādā. Otra lieta, tie simptomi jau nav paredzami, nekad tu nezini kad tas sāksies atkal, jo bieži vien tā diagnoze ir tāda, ka bērns pēc tam it kā nesaprot, kāpēc tā notika. Ka tas notiek tā lēkmjveidīgi. Psihiatru arī šādās skolās pietrūkst …

Ņikita Bezborodovs: Ja drīkst, nokomentēšu. Domāju, ka vispār cilvēku uzvedība ir samērā slikti paredzama, mēs nerunājam tikai par bērniem, kam ir dažāda veida traucējumi, bet vispār par visiem bērniem. Bet, runājot par izglītības sistēmu, manuprāt, psihiatram nav jābūt skolā. Psihiatram nav jāsēž pansionātā. Ir jābūt kvalitatīvai pieejamai veselības aprūpes sistēmai, bet ārstam ir jāstrādā ārstniecības iestādē. Cits jautājums, ka bērniem, kas ir internātpamatskolā un, kuriem ir veselības vajadzības, ne tikai izglītības vajadzības, viņiem jābūt šim psihiatram pieejamam, bet nav jābūt skolas darbiniekam.

Gunta Ancāne: Jūs pacēlāt ļoti nopietnu problēmu, bērni, kurus nepaņem uz mājām. Robeža starp bēdām, skumjām, izmisumu, kas ir tuvu emocionāliem traucējumiem un jau reāliem psihiskiem traucējumiem ir ārkārtīgi smalka. Es pat nevaru iedomāties, kā mēs varētu ārstēt bērna emocionālos traucējumus, ja bērns neatrodas blakus mīlošajiem vecākiem.

Klausītāja_F: Saistībā par izglītību, es pati vēl mācos vidusskolā, protams, notiek izglītošana, saistībā ar dažādiem izglītības jautājumiem, bet cik es esmu ievērojusi, kopumā mācoties, gan bioloģiju, gan sociālās zinības, tieši par garīga rakstura traucējumiem runā ļoti maz. Man ir mācību priekšmets psiholoģija, bet tur arī ir tikai pāris lapaspusītes par to. Par to vajadzētu vairāk mācīt skolās un ieviest toleranci, lai piemēram vārds autists vai dauns nebūtu kā lamuvārds. Vēl runāt par to, kā atpazīt un galvenokārt, pie kā vērsties, ja kaut kas tāds notiek.

Ņikita Bezborodovs: Es jums teiku vairāk, ārstu izglītības 6 gadu laikā ir precīzi 10 dienas psihiatrijas un viena diena bērnu psihiatrijas. Šī problēma noteikti ir tā pie kuras jāstrādā, gan ārstu izglītībā, gan vienkārši cilvēku izglītībā, un skolas izglītības laikā ir jārunā par veselību un jārunā par psihisko veselību.

Klausītāja_G: Es gribētu pateikt dažus ieteikumus. Man ir 19 gadi un man pagājušajā gadā bija visa šī unikālā pieredze paviesoties Tvaika ielā piecas nedēļas. Mans stāsts, kā es tur nokļuvu nebija tik šausmīgs, man bija panikas un trauksmes traucējumi smagā formā, bet, kad es iznācu no turienes ārā, es pirmos mēnešus neteicu draugiem. To zināja tikai mani vecāki un daži tuvākie draugi. Es vairāk nevienam neteicu, jo man likās, ka visiem būs lieli aizspriedumi. Tad pagāja kādi divi mēneši un es sāku par to runāt. Es jūtos tagad kā pilnvērtīgs jaunietis, es iesaistos dažādās jauniešu organizācijās, es ļoti veiksmīgi pabeidzu skolu, un, manuprāt, būtu ļoti jauki, ja varētu aicināt cilvēkus, kuri tur ir paviesojušies un kuri ir saskārušies ar šiem garīgiem traucējumiem. Viņi varētu kādās platformās par to runāt un informēt citus, jo, man personīgi bija tā, ka man vislielāko palīdzību nesniedza tieši informatīvie raksti vai kaut kādi padomi no ārsta, bet man sniedz tas, ka es internetā lasīju blogus, vai klausījos citu cilvēku pieredzi. Otra lieta, par speciālajām skolām, es pagājušajā gadā diskutēju ar vienu sievieti, viņas dēlam ir autisms vieglā formā, bet dēls mācās speciālajā skolā, mēs nonācām pie domas, ka varētu bērnus no speciālajām skolām, kam nav tik smagi traucējumi, sadalīt pa valsts skolām un tādējādi, cilvēki, kuriem ir diagnoze justos pilnvērtīgāki un tie cilvēki, starp kuriem atrodas šis cilvēks ar diagnozi, mācītos toleranci. (applausi)

 Ilze Viņķele: Jūs aprakstījāt, manuprāt, stereotipus lauzošu piemēru, jo teicāt: “.. unikāla pieredze paviesojoties …” 

Signe Zankovska-Odiņa: Arī mēs resursu centrs Zelda, esam lūguši saviem cilvēkiem dalīties ar saviem stāstiem un esam pētījuši ārvalstu pieredzi: blogi, pašpalīdzības grupas, kas Latvijā būtu ļoti svarīgas, līdzīgais veido pašpalīdzības grupu līdzīgajiem, tur ir tā sajūta, ka man spēs labāk palīdzēt.

Haralds Burkovskis: Replika, kāpēc ir svarīgi par to runāt. Mani spārno sajūta, ka te no klātesošajiem, neviens īsti normāls nav. Nopietni. Tas ir labi, jo es vismaz tad jūtos piederīgs. (smiekli) Vai jums ir gala vārds un fināla replika, kāpēc ir svarīgi runāt par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, padarīt viņus vairāk redzamus?

Gunta Ancāne: Par jebkuru tematu, kas ir mums apkārt,  ir vērts runāt. Jo vairāk mēs izprotam to, kas apkārt notiek, jo vieglāk mums ir saprast, ko mēs gribam un negribam. Šis ir kaut kas, ko es ļoti vēlētu, lai visi ir apmierināti ar savu veselību un labā kontaktā ar savu - es gribu un negribu.

Ilze Viņķele: Mums jārunā par to tādēļ, ka tas ir cilvēcīgi, labi un pareizi.

Signe Zankovska-Odiņa: Es izmantošu kāda mana aizbilstamā teikto: “Es esmu cerību pilns, ka man izdosies pa īstam izveidot savu dzīvi, strādājot specialitātē, dibinot ģimeni un dzīvojot tā pat, kā to dara visi normāli cilvēki.”

Nikita Bezborodovs: Jāatceras, ka mēs visi esam vienā laivā, dzīvojam vienā valstī un vienā sabiedrībā un, mums visiem kādreiz vajag atbalstu. Būtu labi, ja mēs spētu sniegt līdzcilvēkiem atbalstu un sagaidīt no līdzcilvēkiem atbalstu, kad mums tas būs nepieciešams.

 Ilva Kalnāja, projekta "Atver sirdi Zemgalē" komunikāciju speciāliste

Foto no Labklājības ministrijas arhīva

 

Pasākumu kalendārs
Kokneses novada vēstis

Jaunākās galerijas


back to top