Drukas resursa adrese: http://koknese.lv/aktualitates1/dziesmu_romans_koknesei_un_persei
Drukas datums: 00:58:03 04.07.2020

Dziesmu romāns Koknesei un Pērsei29.06.2020

1926. gadā Rīgā A. Gulbja apgādībā klajā  laists Voldemāra Zālīša jeb "Staburaga bērnu" autora Valda (1865-1934) mūsdienās maz zināmais dziesmu romāns "Juris Brasa – gāršas dēls un mantinieks", kuru autors turējis par savu mūža lielāko, labāko darbu. No 1453 pantiem un 23 nodaļām veidotais klasiskā pantmēra decimās rakstītais un atskaņām bagātais sacerējums tapis Pirmā pasaules kara laikā politiski un personīgi ārkārtīgi dramatiskos apstākļos. 13 nodaļas radītas bēgļu gaitu laikā Tērbatā 1915. gadā, pēdējās 10 – Rīgā. Par apstākļiem, kādos romāns tapis, rakstījis pats autors: "Nāvīgais kancelejas slogs uzgūlās jo niknākā veidā, cīņa ar nāvi un iznīcību. Stingst asinis: iedzīve izlaupīta, ne trauciņa, ko ūdeni pasmelt, skrandas mugurā un kājās, pusbads, lielinieku asins plūdi, sērgas, dizentērija, Bermonta granātas svilpo miteklim pāri un sprāgst, redzes zušana, aklības tuvošanās, Sirdsmīļās (aktrise Luīze Melkerte) nāve (1925)." Tie ir vairāk nekā desmit gadi, kuri atdoti romāna rakstīšanai, pārrakstīšanai, uzlabošanai, slīpēšanai.

555 lappusēs Valdis iemūžinājis savus kvēlākos sapņus un ideālus, kuriem uzticīgs bijis visu savu apzināto rakstnieka, skolotāja un sabiedriskā darbinieka mūžu. Kļūt par kultūras tautu, kurai tālu priekšā citas, dzīvot, lai strādātu vispārības labā, kā to darījis pats un viņa brālēns sausnējietis, Latvijas pirmais Apsardzības ministrs Jānis Zālītis (1874-1919). Viņa vienīgā laime – darbs. Abu izglītošanās motīvi  saistīti ne jau ar savu labumu, mantiskā stāvokļa uzlabošanu, bet mācīšanos, lai zinātu visu, lai apgūto dotu citiem.

Dziesmu romāna darbība notiek Pērses dēļ par Ēdeni pārvērstajā Koknesē 19. gadsimta pēdējā ceturksnī, "kad uz augšu gāja latvietim vēl ceļš, uz debesīm, ne elli".

Juris Brasa, ienākdams Koknesē, ir fiziska darba un dzīves grūtību rūdīts jauneklis, kam gars un prāts, un sirds atrodas nemitīgā pašpilnveides darbā. Viņu ik uz soļa pavada "gaismas kāre nedzēšama". Brasa vēlas mācīties augstskolā. Vasarā nolīgst par puisi un ar savu izveicību lauku darbos, kā arī ar spēju upurēties, glābt slīkstošo biedru dzīvības uz ūdens, iemanto labu slavu, atrod drošu pajumti savai vecajai bez mantas un spēka palikušajai mātei.

Izglītošanās centienos un ģimenes stāvokļa, mazturības ziņā Juris Brasa asociējas ar V. Plūdoņa Atraitnes dēlu (1901), bet vienādības zīme starp abiem jaunekļiem nav iespējama tāpēc, ka Juris vēlas "iet tautā, mūžu strādāt viņas labā, tautai mantu, godu krāt", bet Atraitnes dēls vairāk domā, kā uz purvu aizdzīt savu trūkumu, kā zīdā un samtā ietērpt savu māti, kā nosēdināt viņu godgalda galā.

Koknesē ap nopietno un dedzīgo ideāltipu Juri Brasu pulcējas godīgi, atvērti, līdzjūtīgi, izpalīdzīgi, patiesi cilvēki. Kas tādi vēl nav, par tādiem Jura iespaidā top: Jaunjelgavā mācoties, sastaptais draugs Jānis, Kokneses turīgākais jaunais saimnieks Grauds, kurš, noslēdzot brālību, kļūst par Jura brāli, Jura paraugam līdzinādamies, uz labo pusi mainījies kalpa zēns Mikus, vispārības nopelniem bagātais Strauts, kurš Juri iekārto par Kokneses draudzes skolas skolotāja palīgu (biogrāfiska sakritība ar Valda dzīvi un darbu Koknesē 1896. gadā, kad Valda brālis iepērk dzimtas mājas "Jaunkalniešus"), eksterns Videgs, mācītājs, dziedējs Iņķis, skaistā, noslēpumainā, bagātā Milda un, protams, Jura karsti mīlētā, kautri daiļā un gudrā Rute, kurai zvērēta uzticība, un zvēresta liecinieks ir parka ozola mizā iegrieztais burtu J un R savijums.

Juris ir īsts kavalieris, dzimis bruņinieks, kurš gatavs aizstāvēt sievietes godu un labo slavu. Herkulesa spēks, kas mīt Jura muskuļotajās, smaga darba stiprinātajās rokās, ļauj pacelt virs galvas meitu mednieku Džoni un draudēt to nomest no klints, ja tas neatzīsies Rutes neslavas celšanas nedarbos. No tā laika viena no Pērses krasta gaišajām klintīm tautā tiek dēvēta par Džona klinti.

Valda dzejas valodā vērojama tā pati prozas valodas meistarība, zīmējot niansētas dabas gleznas: sapņu ilgās Pērse rāmi šalc, saulesstars egles zarus apzeltījis. Pērses rāmums stāv pāri visam, to neietekmē mākoņi, ziedi, putni. Vienīgi pie Pērses krāces ūdens "kā kristāls strāvojas". Kā "Staburaga bērnos"(1895) no jauna skatāma majestātiskā klints, kad Strauta un Grauda idejas īstenoti, laivinieki, kora dziesmu pavadīti, to apciemo karstā siena laikā. "Jo tuvāk laiva Staburagam griežas, jo augstāks, varenāks tas izceļas, jo spožāk lāses mirdz un riešas, un kā pērles zib un noveļas. Kas zemes bēdas tam, kas prieki?". Kā Jancis un Marčs, tikpat niecīgi un mazi pie Staburaga ir dzīvi nedaudz pieredzējušākie laivotāji Juris, Rute, Milda, Grauds. Savdabīgi, ka Valdis jaunajā daiļdarbā piemin savus radītos literāros varoņus no “Staburaga bērniem”.

Rakstnieks tēlo vienīgi īstenībā piedzīvoto un redzēto. Viņa novērotā dzīves īstenība top daiļa un idealizēta, ar to viņš atšķiras no sava laika reālistiem Pērsieša un Zeibota. Zaļumniekiem Staburags šoreiz nevis asaras plūdina, bet šampanieti. Autors gan dod mājienu, ka tādam dziļi ieslēgtam Staburaga smaidam diez vai drīkst uzticēties, vai "joks kā joks ar nobeigsies?" Protams, drīz seko liela traģēdija un skar Juri, Graudu un Ruti.

Romānā ir daudz varoņu jūtu dzīves iekšējo pārdzīvojumu, intrigu un kaislību, kas tik ļoti pieprasītas visos laikos. Romāns bez mīlas sāpēm un mokām nebūtu romāna vārda cienīgs. Tāpēc autors Jura sirdsmīļo Ruti liek slepeni iemīlēt nevienam citam kā Jura jauniegūtam brālim Graudam. To nojaušot, Juris vaicā sev: "Kas esmu, ka man dodams, otram ņemi, ko sirds sen cerējusi slepeni? Ak, kā šai laimē sirds man trīc! Kā baidos! Cik ilgi mana tā, šī laime, cita as`rām slacītā?" Mīlestības tēlojums paviršam lasītājam atgādina sentimentālu tīksmināšanos, bet uzmanīgāks lasītājs šajā mīlestībā saskatīs irracionālu virzītājspēku visā sabiedrības kopdzīvē. Jaunajam censonim jāizcīna smaga cīņa starp sirds mīļoto, kas paliek “dobē”, Pērses krastā, un kalna tālēm, ko viņš iecerējis sasniegt, jo "cilvēks nedzīvo tik miesai vien".  Jura un Rutes mīlestība tiek tīši izpostīta, ilgi paliek neatklāts skaudīgais un ļaunais vaininieks. Galvenais Jura Brasas dzīves vadmotīvs pēc neizmērojami lielā mātes un mīļotās zaudējuma paliek "tik citiem strādāt, viņu vietā ciest, un upurēt it visu brāļu labā. Virs zemes gars lai vienīgs valdītājs, ne miesa – pīšļu vergs." Ir lappuses romānā, kas tēloto ainu un sajūtu dēļ atbalso Plūdoņa "Atraitnes dēla" noskaņu:

"Stāv Juris vagonā viens vien pie loga:

Nakts dzimteni jau saviem spārniem skauj:

Elš dzelzsrumaks zem sava milzu sloga

Un trakiem joņiem pusnakts dzelmē rauj."

Romāna lappusēs sulīgi spilgtām krāsām zīmēta Pērses leja, pils drupas, Pērses tilts, skola, parka lapene, dzelzceļš, baznīca, "Maskava", kas bija krogs pie baznīcas.

Decimas ir sevi attaisnojušas Daugavas slavināšanai, tautas nākotnes cerību paušanai:

Kā tevi Daugava lai nemīlētu,

Kad laiviņā kā šūplī nesi

To pāri krācēm, dzelmēm dziļajām?

Romānā ievērojama vieta atvēlēta filozofiskām pārdomām par dzīves jēgu, dzīvību un nāvi, cilvēka ciešanām kā Dieva sodu un Dieva gribu.

1926. gada izdevumu papildina Valda meitas grafiķes Irmas Zālītes (1900-1937) ilustrācijas (Skats no Pērses gravas krasta uz Kokneses pilsdrupām, Pērses grava, Staburags, Kokneses pils parka dolomīta kāpnes).

Lasot teju pirms 100 gadiem izdoto dziesmu romānu, uzdūros uz tipogrāfijas brāķa – ļoti daudzām sānos un augšmalā neatdalītām lapām. Lai tiktu pie Valda teksta, vispirms vajadzēja darboties ar papīra nazi. Sajūta vienreizēja – esmu šī dzeltāni novecējušā bibliogrāfiskā retuma pirmā lasītāja. Ceru, ne pēdējā.

Linda Šmite