Drukas resursa adrese: http://koknese.lv/aktualitates1/27_janvari_telniekam_skolotajam_sportistam_voldemaram_jakobsonam_114
Drukas datums: 10:40:02 23.10.2019

27. janvārī tēlniekam, skolotājam, sportistam Voldemāram Jākobsonam - 11415.01.2013

Granītā kalts mākslas darbs ir grāmata, kura klusē un nenieka nestāsta, ja nav apgūtas akmenī ierakstītā lasītprasmes iemaņas. Tēlnieka V. Jākobsona akmens darbu lasītprasme trenējama, iepazīstot viņa ārkārtīgi savdabīgo personību, kura tiecās pēc absolūtas vienkāršības un tikpat galējas vientulības, studiju biedru devumu latviešu tēlniecībā, visaugstāko kalnu virsotņu vilinājumu, laiktelpu, kurā viņš dzīvoja.

Ļoti iespējams, ka pelēkais un varenais Vecbebru muižas šķūnis, kurā Voldemārs Jākobsons kā sešgadīgs puisēns 1905. gadā ieradās no Rīgas uz palikšanu līdz sava septiņdesmit piecus gadus ilgā mūža beigām, ir viens no visspēcīgākajiem topošā tēlnieka personības ietekmētājiem. Iekštelpas plašums, eņģeļi aiz augsto griestu sijām, milzīgās divviru durvis uz paradīzi un elli un dvēseles mūžības krāsa, ar kuru piesūcināts ik šķūņa dēlis, darīja visu, lai katlu kalēja vienīgais dēls kļūtu Vienvienīgais – cilvēks, kuram nebūs līdzinieka dzīvē, sadzīvē, mākslā. Neatkārtojams, neizskaidrojams viņš palika savā mīlestībā, ģērbšanās stilā, paradumos, runas veidā, uzskatos, domāšanā. Ļoti ticams, ka pakalns, uz kura uzbūvēts muižas šķūnis un no kura vēl šodien augstumā ceļas elpu aizraujošs skats un traucas tālumā pāri apkārt esošo līdzenumu vienmuļībai, atmodināja katlu kalēja vienīgajā dēlēnā mūžīgās spārnos celšanās alkas un vēlmi skatīt dzīvi no augšas kā ērglim, nevis no akas dibena kā vardei.

„Vīrišķība neprasa, vai klints ir augsta”, tā būs rakstīts grāmatā, kuru tēlnieks V. Jākobsons godbijīgi gadiem ilgi glabās pagalvī. Jā, tieši Rasula Hamzatova grāmata „Mana Dagestāna” kļūs par mākslinieka Svētajiem Rakstiem, jo tur melns uz balta rakstīts: „Dod man tādu patiesības izjūtu, lai es spētu līku nosaukt par līku, bet taisnu – par taisnu”. Jēzus vietā viņam būs Mākslas akadēmijā iepazītais un daudzu topošo tēlnieku paraugs Ogists Rodēns ar to pašu aicinājumu: „Mākslinieka uzdevums ir norobežot patiesību no izlikšanās.”

Un katlu kalēja vienīgais dēls kalpoja savam Dievam. Viņš nesa akmenī patiesību. Centās noskaldīt visu lieko, lai paliek patiesība. Rupja bija viņa akmens apstrāde, robusti viņa kalta cirtieni. Tikai tāpēc V. Jākobsons granītu neslīpēja, lai akmens faktūra neslēptu, lai glabātu viņa pēdas. Viņš ienīda slīpēšanu. Tā bija izlikšanās. Tāpat kā patriecama no šķūņa bija gane, kura atsaucās gan tēlnieka aicinājumam kalt viņu akmenī, bet nebija vairs iepriekšējā dienā gar šķūni ejam redzētā lietū izmirkusī sieviete ar pelēko dienu uz salīkušās muguras. Kam vajadzīga viņas maska: goda brunči un goda krekls zem koši rūtotās vilnas seģenes?

Pelēkā vēja blūzē lielām kabatām uz krūtīm, slēpotāja vai kalnos kāpēja zābakiem kājās un tukšu mugursomu plecos – tāds viņš bija redzams it visur, arī Mākslas akadēmijas gaiteņos no 1921. gada līdz 1931. gadam. Cik neizpratnes, cik jautājumu šī soma neizraisīja līdzcilvēkos! Tikai retais zināja, ka tukšā mugursoma bija viņa Patiesības manifestācija. Ja tā būtu piebāzta, varētu padomāt, ka tur akmeņi plāceņu vietā.

Būdams Mākslas akadēmijas K. Rončevska vadītās Tēlniecības meistardarbnīcas students, V. Jākobsons ar profesionālu interesi sekoja līdzi tam, kādu ceļu mākslā gāja viņa studiju biedri: Aleksandra Briede, Fricis Ešmits, Marta Lange, Kārlis Jansons. Viņš vēroja, salīdzināja, ap – skauda un cietinājās. Kā teiksmainais Staburags Daugavas kreisajā krastā apauga ar pārakmeņotām avotkaļķu nogulsnēm, tā V. Jākobsons pārakmeņojās no iekšpuses, kur stīvinājās asinīs nonākušie akmens putekļi un laikabiedru atzītie panākumi. Skarbs cilvēks viņš veidojās, mūžam neapmierināts rādījās viņa vaigs ar nekustīgo augšlūpu un ērgļa vērīgumu acīs. Dzēlīga viņa mēle, bet nenosodāma, jo mākslā nav laipnības. Mākslā ir vienīgi patiesība, un to V. Jākabsons vispirms veidoja no māla, kas tēlniekam nozīmē to pašu, ko gleznotājam skice, un pēc tās gāja akmenī, tēlu pielāgojot akmens dabīgajam raksturam. Akmens nedrīkstēja ciest, visas sāpes V. Jākobsons uzņēmās uz sevis. Kā viņš apskauda gleznotājus viņu daudzo mākslas izteiksmes līdzekļu dēļ. Viņiem spilgtas krāsas, runājošas līnijas, bet tēlniekam vienīgi vienmēr mēma forma. Fricis Ešmits un Kārlis Jansons – tēlnieki, kuru diplomdarbos jūtama O. Rodēna ietekme. Gan Ešmita „Kurbada cīņā ar raganu” (1932), gan Jansona „Cīņā ar kentauru” (1925) V. Jākobsons pamanīja sava Dieva baušļa pārkāpumu: „Padevīgi mīliet meistarus, kas dzīvojuši pirms jums, tomēr neatdariniet tos!”

V. Jākobsons neatdarināja. Diplomdarbā „Kaisle” (1931) viņš tiecās pēc formu vienkāršojuma, pēc robustuma. Arī vēlākajos darbos – māmuļu, meiteņu un ganu bērnu tipi V. Jākobsona raupji apdarinātās akmens stājskulptūras formās – ieguva primitīvajai mākslai tuvu izteiksmes spēku. Tajā pašā laikā Fricis Ešmits, ar kuru V. Jākobsonam Rīgā bija kopīga darbnīca, tiecās pēc liegi plūstoša plastiskuma. Viņa liriķa dabai visatbilstošākais materiāls bija marmors, no kura vairījās V. Jākobsona formu un masu izjūtošie pirksti. Bronzai, čugunam, granītam, dolomītam, cementam, ģipsim, mālam – tiem droši pieskārās, bet tikai ne maigajam un poētiskajam marmoram.

Liriskas apceres motīvi vērojami studiju biedrenes Martas Langes diplomdarbā „Kapa pieminekļa kompozīcija” (1932), kas apliecināja viņas monumentālistes dotības un spēju atklāt cilvēka dvēseles noskaņas. Vēlāk M. Lange kapa pieminekļos sniegs sižetiskus risinājumus un monumentāli ekspresīvos darbos iedzīvinās Grīga un Mendelsona skaņu tēlus. K. Jansons 1929. gadā izveidotajā kapa piemineklī A. Deglavam pauda kaismīgu dramatismu, gara spēka pretošanos nāves lēmumam. Vai savu laikabiedru nepanākto veikumu V. Jākobsons analizēja, kad arī viņš kala kapa pieminekļus?

„Maniem akmens tēliem pietrūkst šo jūtīgo ritma nianšu. Paskat, kā figūras ietvērumu monolītā atdzīvina sievietes galvas pavērsums, izteiksmīgās auguma proporcijas, plandošie brunči,” tā V. Jākobsons varētu prātot par Aleksandras Briedes „Dainu”(1939), kurai bija lemts atrasties Vīgantes parkā netālu no Liepavota un Staburaga. Ko viņš domāja par savu mazkustīgo cementa Tautu meitu Vecbebru muižas parkā salīdzinājumā ar Sašiņas pāri Daugavai plūstošo Dainu, varam tikai nojaust.

V. Jākobsons improvizēja kalšanas gaitā. Par to liecina viņa figūru un galvu veidojumu īpatnēji strupās, izteikti neklasiskās proporcijas, brīvie apjomu placinājumi un seklie detaļu iekalumi.

„Gleznai pašai par sevi jāizteic nosaukums, nevis uzzīmē mušu un paraksta „Zilonis”, - tā V. Jākobsons mācīja savus skolēnus, maizes darbu strādādams Pļaviņu ģimnāzijā, bet krēslas stundās mežonīgi plosīdamies, lai pieskaņotu Kukažiņas, Saimnieces, Latvietes tēlu akmens dabiskajai formai. Tā bija laime pēc Mākslas akadēmijas trīspadsmit gadus dzīvot Pļaviņās, kur abi mākslinieki Štrāli, Jaunsudrabiņš, Norvils, Prūsa, Reinholde – visi mākslas katedrāles cēlāji, visi vajadzīgi plaukstošai valstij.

Aleksandrs Štrāls savās gleznās tiecās pēc klusinātām apmākušās dienas krāsām, pēc pelēcīgi mēļa kolorīta, un Vecbebru tēlniekam simpatizēja šis vienkāršais, neizskaistinātais Daugavas plostnieka dēla dabas un dzīves tvērums. Štrāla gleznām radniecīga bija akmenī izkaltā un šķūņa ligzdā atstātā Pelēkā diena, kurā sejām nav vaibstu, priekšmetiem – kontūru. Štrāla „Jaunsaimnieku”, kurā attēlots galdnieka darbos aizņemts saimnieks, kalps un amantnieks vienā personā ar sapni par jaunuzceltu māju, V. Jākobsons uzskatīja par teicamu neizskaistināta tēlojuma piemēru. Patiesais dzīves prozas atspoguļojums noliedza to idilliskumu, kas bieži pavadīja laikmeta tēmas idealizāciju 20. gadsimta 20. gadu glezniecībā un kas V. Jākobsonam uzdzina dūšu šķebinošus šermuļus.

„Klasiski skaidras plastikas nav,” Rodēna vārdiem V. Jākobsons mierināja sevi izkalto akmens tēlu lokanības, vijīguma trūkuma dēļ. Klasiski skaidra plastika V. Jākobsona acīs bija viltojums. Tēlnieks visu mūžu nebeidza norobežot patiesību no izlikšanās. Tā dēļ nepabeigta palika Dakteres Egles granīta galva. Tēlnieks nespēja izlikties neredzam šī darba izkalšanas procesā kaisāmies jauna vīrieša kapu smilšu putekļus.

Patiesību par Daugavas senkrastiem, Staburagu un Pērses ūdenskritumu V. Jākobsons ierakstīja Lācītī, kura materiāls ir Daugavas dolomīts. Tāpat kā K. Ubāns sešdesmitajos gados ar skubu gleznoja teiksmainos Daugavas krastus, zinādams, ka ūdens tūlīt, tūlīt visu aprīs un pārveidos likteņupi par bezformīgu dīķu virteni, arī V. Jākobsons īsi pirms Daugavkrastu apbedīšanas skrēja pa Pērses lejas takām it kā viņam kāds dzītos pakaļ un lūkoja pēdējo reizi paņemt pirkstos senlaiku formu. Formas izjūta tēlniecībā ir galvenā. To nevar iemācīties.

„Kā gribas kalnos mirt!” Tā vēlējās cilvēks, kurš pabijis visos dienvidu un ziemeļu ievērojamākos kalnos un, elpojot virsotņu dzidro gaisu, vērojis dzīvi no augšas, bet vecuma nespēkā palika iesprostots visu mūžu cildinātajā vientulībā.

Linda Šmite